Princese Zeltīte

nē, nu zini kā, es tiešām esmu no tām, kas baigi mēģina Dzīvot, nu tā, neko sevī neturēt, darīt, ko gribu, t.i. pēc maniem ieskatiem izdzīvot dzīvi, nevis nodzīvot, bet man dzīve tiešām reizēm tādus riebīgus pliķus iesit, ka tas mani tāāā atgrūž no jebkādas apziņas, ka dzīve ir nežēlīgi skaista, jo tu pats vari pūlēties un sisties, bet no malas vienalga visādi sūdi var sabojāt to tevis radīto skaistumu. tā.
varbūt es tā saku, jo klausos skumjo mūziku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Pliķi tiek katram, iespējams, tādām, kā Tu, kas izdzīvo, nevis eksistē, sāpīgāki vai varbūt vairāk, bet tiek katram. Varbūt tas āķis ir tajā, ka dzīve tiešām ir "nežēlīgi skaista" - gan nežēlīga, gan skaista un bez viena nav otra, ne paša radītajā, ne ārpus tā. Bet es jau te tikai tā runāju - ko tad es no dzīves varu savos 26 zināt?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es tieši par to pašu aspektu - vienlaicīgi gan nežēlīgi, gan skaisti.

(Reply to this) (Parent)

tu ļoti visu pareizi dari, man šķiet; es skatos ar apbrīnu uz tavu atvērtību (kura ietver klupienus un skaistuma izbojāšanos). tieši tā, manuprāt, arī vajag.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

forši, ka tu tā pasaki, paldies.

(Reply to this) (Parent)