|
|
f | |
|
|
|
|
|
|
|
tā kā tie mistiskie dienu apraksti vēlāk neko neizsaka, tomēr gribu piefiksēt, ka vakar redzēju, kā tiek veikta pasažieru lidmašīnas pilna tehniskā pārbaude. nu labi, no pašas pārbaudes es neko daudz nesapratu, tā kā tikpat labi viņi tur varēja arī risināt krustvārdu mīklas, bet bija diezgan iespaidīgi redzēt visu izjauktu, attaisītu, atskrūvētu, pastāvēt pilnīgi iztukšotā lidmašīnas salonā - ar izņemtiem pasažieru sēdekļiem un noņemtām iekšējām sienām (tagad es vēl mazāk saprotu, kā mēs vispār visi dzīvi paliekam tur, augšā; bērni, mācieties fiziku un kļūstiet par inženieriem, nebūs jāplāta mute kā zivij uz sauszemes).paklausījos stāstiņus iz dzīves par to, kādi nelaimes gadījumi parasti visvairāk apdraud apkalpi (dažāda veida sasišanās dēļ turbulences un vispār dēļ šaurajām telpām un dēļ pasažieru pārbāztajiem čemodāniem, kas krīt virsū un izsit zobus, pārsit degunus un sastiepj muguras), kā arī par kurioziem (piemēram, ausī ielijusi kafija; nedarbojieties zem galda, kad otrs uz tā lej kafiju - yours truly, turbulence, draugi). bija forši un noderīgi. ne visas pieredzes apmaiņas* tādas ir.
*apmaiņa gan te notika lielākoties vienā virzienā
|
|
|
|
|
|
|
|
|
f | |
|
|
|
|
īsti nezinu, kā var skriet un diet caurām dienām. šodien izbraukājos ar vilcienu un autobusu, biju pieredzes apmaiņā, biju ciemos, un vispār jau darbā nebiju, un tagad man rīt vēl viena braukāšana uz visu dienu, un man jau šodien nav skaidrs, vai un no kurienes tam radīsies spēki, akjā, atcerējos, ka vēl uz rītdienu viens radošs rakstu gals jāizdomā. biju domājusi, ka domāšu gultā, bet kaut kā negribas domāt. un ir tikai pirmdiena.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
martcore | |
|
|
|
|
nē, nu es, protams, izjūtu dziļu disharmoniju un vispār acī jebal šos japāņu technocell akumulatorus kas KARST pie deviņu voltu sprieguma tas taču ir breds kaut kāds
/ieslēdzot padzīvojuša onkuļa dramatismu par dzīvi/ un vispār, vot paskatieties jūtubē, kādu elektrotehniku paši japāņi bieži vien izmanto sadzīvē video, kur viņu guru taisa galdus un mēbeles ar kaut kādu hitachi frēzi, kas, nav skaidrs, ir pirms īsti kura pasaules kara ražota, vai arī vispār kaut kāda leģendāra imperatora laikos jēzus vēl nebija, hitachi jau bija tas pats ar 70-o - 80-o gadu elektroniku, kad meid in džepen vēl skaitījās augstākās kvalitātes zīme
/ieslēdzot sengrieķu statuju ar atēnas zobenu rokā/ kopš japāņu kompāniju transnacionalizācijas tas viss ir aizgājis dziļā pakaļā cilvēki vēlas braukt tankā, nevis zārkā no alumīnija un plastmasas par žēlabām autoservisos "man kaut kas nav tā ar elektroniku" sazvērestības teoriju piekritēji var sākt rakstīt opusus utt
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|