~Otrais dublis~

when I’m feeling weak
and my pain walks down a one way street
I look above
and I know ill always be blessed with love
and as the feeling grows
she breathes flesh to my bones
and when love is dead
I’m loving angels instead
/R. Williams - Angels/

Un ko lai tādu izdara, kas mani nomierinātu, 'nobremzētu'? Man tā vajag uzzināt patiesību, pat ja tā ir tikai mākslīga, vienkārša savā sarežģītībā, izgudrota. Pag, kā tur ir ar to izpletņlēkšanu? Ja nebūtu aizdomas, ka aukstajā vējā nav patīkama lidinašanās, es varbūt pat nolektu. Vai arī mācītos salikt ieroci, nenogurstoši šaut mērķī, nu, vismaz pārbaudīt kāda divriteņu monstra ātruma izturību.

Bet IR. Ir tas banālais brīnums! Nemierīgs miers, milzīga komunikablitāte. Es viens liels elektrons, kam vajag izlādēties, izskrieties un uzsist kādam pa pirkstiem [un sirdi]

Man ir kolēģe, kuras vecumu es skaidri nezinu, domāju, vismaz 25 vai vairāk gadi viņai. Un precējusies. Un bērns. Un es ceru, ka kļūdos, katru reizi, kad redzu viņā uzvilktību, šķietamu neapmierinātību, tādu dzīves rutīnas izjūtu.. nogurumu.

Es gribu, lai debesis ir no piena! Un tad, kad līs, pret zemi sitīsies miljoniem 3,8 procentīga piena lāsītes.
--
Es pārāk daudz domāju. Nē, es neanalizēju sevi. Es analizēju cilvēkus un situācijas. Bez liekām emocijām, jo spriedums tādēļ nebūtu objektīvāks. Nē, manī nav jūtu, tikai kaislības.
Es vēroju kolēģus un dažreiz nobīstos - vai viņi man arī redz tāpat cauri, saredz domas, intereses,attieksmes, kā es viņiem?

Ziemassvētkus es esmu apņēmusies sagaidīt vienatnē. Un nevajag tagad tās bērnišķības par Grinču un citiem zvēriem! Es nevēlos vairāk būt šo trulību epicentrā, kad Tu pierijies, apdāvinies un laimīgi aizmiedz šķietamā pārliecībā, ka tieši tādiem ir jābūt svētkiem. Nē, mani Ziemassvētki ir mans pārdomu laiks.

Biju t/centrā, kur cilvēki kā aptrakuši skrien pa veikaliem savā nožēlojamībā. Nelaimīgi. Bet no dāvanas, kas pirkta tikai aiz pienākuma es atteiktos! Ar lietām var ienest tik daudz negatīvisma. Pilnīgi vai gribas 'uzšaut pa mūli' tiem burkšķiem.

Es ļoti ceru uz sniegu. Katru reizi, kad uzsnieg, tas manī kaut ko atbrīvo un nomierina. Līdzsvars.

Tikko šo te 'nozagu' no puuderniica Man ir pārāk maz zināšanu, lai es apgalvotu, ka pieņēmums ir patiess vai aplams, bet sava daļa taisnības tur noteikti ir. Mārketings ir svēts un neķītrs vienlaikus. Samaitātais dzinulis un alkatības rādītājs - ar sasniegto nepietiek. Vajag arvien vairāk asiņu izdzert [lasi: iekarot auditoriju, sasniegt pārdošanas apjomus...]. Sirdsapziņai tur nav vietas, un viss duļķainais dīķis vārās, jo neviena haizivs nevēlas zaudēt ne molekulu skābekļa. Agresivitāte, tā teikt, un sķietama diplomātija vienuviet.

---
Un vispār... izklaidē mani! Esi šarmants un gudrs, lai kas Tu arī būtu. Man.Ir.Garlaicīgi.

Vai kokčika dzeršana vienatnē ir alkoholisms (un, diemžēl, iztempts ir arī vine blanc, kas mani kārdina jau no vakardienas)? Pat apbrīnoju savas komunikācijas spējas dzērumā, jo tikko ar māmiņu pa trubu nopļāpāju vismaz 40 minūtes. Impressive.
Priekā!

Šodien skan tikai Christmas songs. Austiņās un sirsniņā.

Es neredzu jēgu šai t.s. dzīvei. Izaudz, strādā, audzini kaut kādus sīkos, dzer, sagaidi pensiju un nomirsti. Kur paliek emocijas šajā rutīnā? Kur paliek visi sapņi, pat naivākie? Es atsakos ticēt, ka dzīve ir tikai dzīvība ķēde ar rutinizētu mehānismu.

We'll do it all
Everything
On our own

We don't need
Anything
Or anyone

If I lay here
If I just lay here
Would you lie with me and just forget the world?[..]

Let's waste time
Chasing cars
Around our heads

I need your grace
To remind me
To find my own

Es senāk domāju, ka zinu, kā apturēt laiku. Nē, drīzāk atgriezties pagātnē. Likās, esmu tikai aizmirsusi un atliek atcerēties. Vienreiz pat pamodos nakts laikā, jo likās... es zinu. Drudžaini rēķināju muļķīgas, iedomātas formulas. Pēc tam nejaušības pēc sāku lasīt P. Hēga "Varbūt viņi derēja", kur galvenie varoņi risināja to pašu man nozīmīgo problēmu, skaidroja un mēģināja atrast laiku. Es vairāk nemēģināju atrast. Un romānu arī līdz galam neizlasīju.
---

Svētdien man bija TĀ sajūta. Ziemassvētku, drīzāk Ziemassvētku brīnuma. Bez iemesla... varbūt.

Sēdēju frizierenes krēslā, lasīju jauno "Lilit", horoskopus, kas man mānīgi ņēmās sludināt, ka šis mēnesis man būšot ļoti mierīgs, iekšējas harmonijas pilns, viss būšot kārtībā...Kārtībā? Kārtībā??? Kārtībā???!!! Šis "pareģojums" nekādi nesaskan ar manām šābrīža izjūtām, neizpratni, emocionalitāti. Un sevis meklēšanu. Lai gan nākot mājās jutos par sevi tik pārliecināta un spējīga pateikt: Es sevi mīlu! Ļoti mīlu! No matu galiņiem līdz kāju pirkstgaliem. Jo es sevi cienu, tāpat kā cilvēkus man apkārt.

Ja šīs sajūtas nav horoskopa dabiska sastāvdaļa, tad.. tik jocīgi. Es nespēju apšaubīt sakritības un norādes.

Atceros vienu cilvēku, kurš par atomfiziku varēja runāt samtaini zemā tonī, gluži kā skaitot liriskas noskaņas prozu. Tik vienkāršs, patiess un atklāts. Fizika man jau no "skolaslaikiem" riebās, bet pēc sarunas ar viņu, es kā apmāta aizgāju uz bibliotēku un paņēmu "Kvantu fiziku". Tik iedvesmojošs viņš bija. Kaut kas īpašs. Bet tikpat labi to varēja nosaukt arī par personības šarmu. Jā, tālāk par Planka konstanti un "Vinegreta" likumu (kā es to savuprāt nosaucu) tālāk netiku. Jo realitāte pieprasa arī iepriekšējas iemaņas.

Es mīlu cilvēkus, kuri mīl to, ko viņi dara! Liekas, tieši viņi maina pasauli, to iedvesmojot. Iedodot ko tādu, ko es vēlāk pārcilāšu atmiņā kā vienu no savas dzīves lielajām mācībām.

E(J)= enerģija; m = masa (manējā - ap 50 kg), c = gaismas ātrums (299,792,458 km/s)
E = 50 x 299,792,458^2
E = 50x 89,875,517,800,000,000
E = 50 x 9 x 10^16
E = 450 X 10^16
E = 45 X 10^17 = 4.5 x 10^18 (J)

Hirosimas atombumbā E = 6.3 x 10^3(J).

(45x10^17)/(6.3x10^3) = 7.14 X 10^14 = 714 X 10^12 Tik daudz /atombumbu/ ir manī.

FOO FIGHTERS

"Tā sistemātiski saindē mūsu maņas. Pie joda maņas - saindēsim pasauli!" Tā pirms kād brīža filmas varoņi runāja pa vīetējo LNT kanālu. Dažreiz liekas, ka nejauši uzduros interesantiem tekstiem/ idejām [?] ne nejaušības pēc.

Sūds! Tā debīlā LV. Bet es pat notīties nevaru, jo nav naudas. Tāds kā slazds - prom tikt nevar, vienkārši nevar, kamēr nav kādi līdzekļi 'bēgšanai'. Bet aizbēgt arī nav, kur. Pasaule sen jau ir saindēta un lai tiktu prom no pretīgākā, ko cilvēce izdomājusi - morāles, urbanizācijas un modernās ekspluatācijas - man būtu jāizgudro jauna pasaule, vai vismaz jāatklāj jauna dzīvošanai piemērota planēta.
Es pēdējā laikā daudz domāju par dabu. Ka vēlētos dzīvot tai tuvāk. Cilvēki nogurdina.

Kaut kas noteikti ir jāpasāk šīs pārlieku mierīgās eksistences sakarā. Nu, atkal jānoraujas tīri toksikoloģiski, varbūt arī emocionāli. Need to kick somebody's ASS! Ne jau tiešā veidā, tikai jāpabojā kādam (labāk jau kādai) garastāvoklis, tjipa PMS, viss besī ārā, blah, blah, blah.

Man tā gribas pēdējā laikā runāt rupjības, tā teikt, lamāties. Gluži kāds īslaicīgs Tureta sindroma uzplaiksnījums.

Nevaru neko ieēst. Gadās, ka mani vēl apciemo dienas, kurās valda neizskaidrojams pretīgums. Pret ēdienu, pret laikapstākļiem, pret pienākumiem, pret nākotni. Un tikai par esību. Tepat vien, uz palodzes sēž "dzīvesniecība" [ha, mans jaunizgudrojums], glūn un gaida, kad pasaukšu tuvāk vai atraidīšu. Nezinu, ko lai izvēlas. Viss uz robežas - domas, emocijas, tāds 'klusais ārprāts', kad pakliegt nevar. Nē, es neskumstu, nē, man nav pārlieu bēdīgi, nē, es jūtos mierīga. Tikai tāds ārprātīgs klusums.

Es gaidu, kad nojūgšos. Visu laiku 'uz robežas'. Kad nevari saprast, vai tas uz labu, vai ir kā briesmīga sākums. Tikai ātri jāizmanto radošām izpausmēm.
Pēdējos mēnešus es izguļos, atpūšos, daru patīkamas un interesējošas lietas. Bet tik un tā tas sasodītais nogurums. Nevaru atpūsties, lai ko darītu. Nospiež.

Bet sasmaidīt mani noteikti var.

Ak, jā, mani vēl iepriecina iespēja izdarīt ko PRETĪGU. Ne jau visiem, bet tiem, kas man riebjas (un ne bez iemesla) - noteikti! Tādos brīžos es kļūstu gluži vai azartiskas kaķenes iemiesojums, mīlīgi uzsmaidu un izlaižu nagus.

Vislabākais veids, kā pārbaudīt savu izturību literārajā ziņā, noteikti, ir publicēt garadarbus netā. Un pēc visiem iebildumiem un 'varbūt tomēr labāk...' ir svarīga spēja pateikt, ka 'tas ir mans' un 'kā gribu, tā rakstu - cieni vai nelasi'. Ja es neticētu sev, es nevarētu turpināt.
Pēdējā laikā gan mans mū[D]zis ir kaut kur aizķēries aiz kādas pievilcīgākas mūzas. Nerakstās tie dzejoļi tik raiti, kā gribētos. Savukārt, garastāvoklis pieturās 'bez nokrišņiem'. Ir cerība. Ir.

ŠOdien bija pēdējā diena, kad varēju nopirkt savas nomierinošās recepšzāles. Sūds, nokavēju, bija slinkums vilkties uz veikalu. Nu, un. Gan jau. Atliek cerēt, ka nesavajadzēsies.

Saudzēju un mīlu sevi!

Ak, jā, pirksti paši skrien pa taustiņiem, un jūtos kā verbāli-tastatiskā [tāds vārds vispār ir?] dirsēja. Piedod, mīļais, tas ir latviešu vārds.

Who the hell is Elli U ?! Vismaz atgādina krietni nedabiskāku Ellas versiju. Vokāls gan krietni vājāks. Meiču ar tādām dotībām ir pilna d* [tb LV], tikai šī laikam bezkaunīgāka un mērķtiecīgāka gadījušies. Un pagājušo-reiz vajadzēja uzvarēt S.P.B. Jā!
---
Rīt es [ne-uz]dzīvošu. Tā patiesi un no sirds. Pati sev par godu.

Hmmm, piecos no rīta, kad reibonis vēl turējās pilnās burās, man bija sagudroti veseli memuāru sējumi, kas tā arī laikam paliks tikai tajos mirkļos un blāvās atmiņās.

Kā lai jūtu, ka es dzīvoju? Ar prātu saprotu - aptaustīt sienas varu (pagaidām ne baltas un ne polsterētas), tātad viss kārtībā. AK, JEL. Emocijas gan tādas remdenas, pārvēršoties vārdos - salkanas, triviālas un 'īsas'. Viens atslēgvārdu krājums no n'to lappušu liriskajām atkāpēm varbūt arī sanāktu.


Ar mīlestību,
Tava lelle

Simulakri. Visam pa vidu morālās paģiras, uz īsto fona pat izceļas. Varbūt reibums vēl nav izgājis. Bet pat es to šobrīd nespētu noteikt.
Un es atkal uzvedos kā traka vāvere. Kad sadzeros. Mākslīgi smiekli, par kuriem vienmēr sanāk maksāt ar paranoju, vai vismaz kaut kādu nospiestību. Ar mani taču viss kārtībā, tikai tādos brīžos domāju, ka vajadzētu kādas zāles. Drošībai.

Prāts: Heeeeeiiii, bet viss ir kārtībā
Apziņa: ...tik un tā kaut kas nav pareizi..

Viss. Punkts.

Skaļš klusums Aural Planet izpildījumā. Ideāli meditācijai, un savā ziņā var pretstatīt pirmītnējam Hallucinogen uztraucošajam ritmam.

Viss mierīgi.

Kāpēc es biju aizmirsusi ŠO mūziku?
Nevaru atcerēties. Vienkārši bail domāt. Jo psy iedarbojas ne tikai uz apziņu, [labi papūloties, un pastrādājot ar sevi] atbrīvo kādas emocijas, kuras parasti cenšos iegrūst vēl dziļāk zemapziņā. Tāds muzikāls psihoterapijas seanss. Veids, kā iegūt mieru. Jā.

Rīt būs beidzot jāapciemo aptiekārs ar savu brīvbiļeti uz nomierinošo zālīšu pasauli.

HĀH! (tāds dziļdomīgs)
Lai arī cik daudzveidīgs garastāvoklis mani šodien apciemoja, tas noteikti bija man noderīgi - kā nekā - jauni radoši darbi. Pēdējā laikā esmu vienkārši dzejoļu /turbodzinējs/, par spīti depresīvajam noskaņojumam un apjukumam par nākotni. Nu, ja, dzeja priekā nerodas. Savā patmīlībā es, protams, iedomājos, ka mani 'garadarbi' ir vienkārši fantastiski, profesionāli un daudzsološi. Vēl tikai tāds "sīkums" kā pāris tūkstoši (?) grāmatas izdošanai.

Muļķīgākais,ka nespēju rast mieru, jo... mans miers ir tikai tad, kad kaut kas iet 'šķērsām', ir darba pilnas rokas, atbildīgi brīži, skriešanas. Tad es vienkārši jūtu, ka esmu.

blā, blā,blā... tikko pamanīju, cik emocionāli salkani (un tajā pat laikā literāri tukši) teksti man sanākuši. utji, tutji (turpinām tēmu)... wīīī,kwīīī... vēl vajadzētu kaut ko rozā un pūkainu pieminēt, pajūsmot par kādu savu jaunu apģērba gabalu.. un viss /štokos/.


Viss riebjas.

P.S. Nē, neriebjas jau gan, tā SMS noteikti spēja mani 'sasmaidīt'.