~Otrais dublis~

Greizi brīnišķīga diena. Ja ar šizofrēniju varētu aplipt, tad tā man būtu pielipusi tieši šodien uz vienu dienu. Kaut kur pirmajā dimensijā biju iesprūdusi un atrados visur citur, tikai ne darba lietās. Jau no rīta pamostoties es zinu, kura diena būs īpaša. Kurā būs tā sajūta, ka viss ir pirmoreiz, pat, ja tie būtu vieni un tie paši cilvēki un lietas, kurus redzi tūkstoš un pirmo reizi.
Valdemāra ielas pavasara novakarēs ir kaut kas hipnotizējošs. Izpletu spārnus un kļuvu viegla. Nolidoju visu posmu, gandrīz nejūtot asfaltu zem saviem soļiem. Brīva - tas ir īstais vārds. Par spīti tai jocīgajai sajūtai krūtīs - kaut kas smeldz, tik stipri, ka ārā izlaužas fiziska smaguma veidā. Kā kāda neizsāpēta sajūta vai aizvainojums.

Es šodien esmu liriska. Es vispār esmu taisīta no pamuļķīga, viegli romantiska liriskuma. Mana māte, mani ieņemot, būs domās skaitījusi dzeju. Un lūgšanas.

Mana brīvdienu pasaule tik ļoti atšķiras no darbdienu pasaules, ka katru reizi, pārejot no vienas otrā, es piedzīvoju kultūršoku. Tās disonē, un es vairs nevaru saprast, kura ir mana īstā. Es taču nevaru būt divējāda [tāpat kā latviešu valodas 'divdabis']. Tajos brīžos kad fantāzijas un cerības mani 'atlaiž' es jūtos kā zaudējusi mērķi. Ja cerība mirst pēdējā, tad jārūpējas, lai tā nemirst vispār. Jo tad gan ir viss. Beigas. Tāda bezmērķīga apkārt klīstoša čaula ar mehāniski radītām emocijām - baudi, bet nejūti.
Simulakru pasaule. Jau sen, un varbūt vienmēr ir bijusi. Un ja tā, tad kas ir īsts?

Kad nolaižos uz zemes māku vārdus pat sakārtot loģiskos teikumos un izveidot stāstu. Stories sells, kā viņi saka, un man jāpārdod savējais.
Vakar? Jā, vakar bija tā remdeni labi. Mierīgi, interesnti/neinteresanti. Jocīgi, kopš izgājām no pirmās lokācijas vietas, nākamajās sastapti cilvēki likās arvien neiederīgāki manā izpratnē par lielisku kompāniju.
Un vēl iegūtā morāle par to, ka ar kolēģiem ārpus darba pasākumiem labāk netusēt. Vai arī tas ir tikai tāpēc, ka es tik ļoti no darba gribu atdalīt personisko. Tās ir tās divas pasaules.

Ja dzīve būtu krievu rulete, man trāpītos 'pilnā lode'. Diemžēl vai par laimi - tas nu ir atkarīgs no manas mazohisma izjūtas. Baigi abi analizējam visādas manas 'nianses' un situācijas, bet vēl nevaru saprast, vai tas man palīdz. Ir, ir vēl arvien tā sasaistītība, nepārliecinātība utml. Respektīvi jūtos pēc mēsla. Vēl arvien, lai cik 'kruta' es arī nebūtu.

Kolēģei šodien bija tik laba doma, un tik patiesa, ienākusi prātā - dzīve būtu ideāla, ja visu laiku Tu varētu būt iemīlējies un dzīvot ar 'rozīgajām brillēm'. Pareizi, neko jau vairāk dzīvē arī nevajag, tikai TO sajūtu. Viss, un neviena trendīgākā blūzīte, pat sirdsdarbs vai mistisks atvaļinājuma ceļojums to neradīs. Pietiek demagoģijas. Jāstāsta par šodien, es gribēju teikt - tizlo ceturtdienu, kurā mani kompleksi atkal spēlēja galveno lomu, featuring vainas izjūta. Kāpēc (uzsvars) es sev nemāku piedot pat sīkākās kļūdiņas? Tā muļķīgi - es sevi 'norakstu'. Tāda nolemtības sajūta nezinu vai vēl kādreiz tik izteikta bijusi.

Mierīgi. Tikai vakarā tā nedaudz 'palidinājos' un 'satricinājos'. Viss OK. Turu sevi savos rāmīšos un robežās. Vismaz ārēji. Nu, kā, nu, kā, nu, kā... es varu tik viegli pakļauties enerģijai?

Vakarā pašapziņu pacēla kāds 'jokainis', nonesoties lejā pa bibliotēkas kāpnēm, ganrīz vai mani apķerot un izšaujot: "Jūs labi izskatāties!". Gluži apstulbu no tik atklātas uzvedības. Nea, laikam ne-latvietis.
"Paldies!" bija vienīgais, ko varēju izspļaut uz tādu impulsivitāti.
"Pagaidiet mani!"...un tālāk es nedzirdēju, jo jau paspēju iznesties pa bibliotēkas ārdurvīm, cerot, ka viņš man nedzīsies pakaļ.

Toties 'es sevi mīlu!' jautājums atkal tika aktualizēts un pieņemts kā pašsaprotams fakts. Kopā ar to 'lidonīgo' sajūtu.
Jau no rīta es zināju, ka būs īpaša diena. Pasaule nepārstāja griezties un šokolādes lietus nesākās. Bet kaut kas bija noticis ar laiku. Tas bija kļuvis patīkamāks. Pat 'visazināšana' šodien apciemoja. Mana mīļā sajūta, ka es zinu, kas būs. Bet baidos noticēt, jo pamatot nemāku. Tikai kaut kur iekšā ir vāja apjausma, un man atliek gaidīt. Pēdējā laikā daudz arī 'deja vu'. Tas viss jau ir bijis. Man tikai jāatceras (un tāpēc arī laikam ir tā iekšējā zināšana, jo kā var nezināt notikušo).

Laiks ir relatīvs! Un man dažreiz šķiet, ka es vienlaicīgi atrodos pagātnē, tagadnē un nākotnē. Vienota šo laiku apziņa, kur laiks nemaz neeksistē. Jebkura pagātne var kļūt par nākotni, un tagadne vienlaicīgi ir nākotne un pagātne, jo tas jau ir noticis, tikai es to neatceros, tāpēc pieņemu par neizprotamo nākotni.

OK, es esmu nojūgusies, vai ne?

Es meklēju mieru. Man nevajag mīlestību. Līdz šim esmu iztikusi bez tās. Vai arī iluzori tā dēvējusi egoismu.

"Jums ir pietrūcis vecāku mīlestības" - viņš tā neteica. Gluži savādāk, bet ar tieši tādu domu. Un, es, vienmēr sevi kontrolēt vēlošs mietpilsonis, centos savaldīties. Nekā. Tā sāpīte, kas vienmēr man bija 'nezināmā sāpīte' šoreiz izlauzās tik spēcīgi, ka gluži fiziski spiedās ārā no krūtīm.

Es nevaru iegūt mīlestību, ja nespēju to dot. Bet dot es to nevaru, ja neesmu saņēmusi. Es nekad nejutīšu? Cik gan it kā nenozīmīgi smaga dzīve var vilkties nopakaļus kā izkāmējis vilks. Stāvēt aiz sētas un gaidīt, kad norūsēs tā nagla, kura satur to vienīgo sienu, kas mūs šķir.

Zini, kāda būtu ideālā es. Īstenībā, līdzīga kā tagad, tikai saprātīgumam, emocionālajai inteliģencei pievienotos arī stabils pašvērtējums, dzīvesprieks, cilvēkmīlestība, altruisms un mazliet miera. Tikai mazliet, lai neieslīgtu dzīvā miegā un pašapmierinātībā.
--
Es meklēju sev tādu vīrieti, kas spēs mani cienīt.

Es nebaidos zaudēt visu. Jo tikai tā es arī visu varu iegūt.
Staigāt pa nazīšiem ir manas dzīves lielākā prioritāte un nolemtība vienlaikus. Prikstgalos. Jo sāp tikai tik daudz, cik vajag. Viss ir galvā - Tev taisnība!
Bet mentālā sfēra nevar mainīt emociju sfēru. Tas būtu tāpat kā mēģināt sakrustot divas paralēlas plaknes. Laikam tāpēc viņš strādā emociju līmenī, neko man neskaidro, nedod muļķīgus padomus, tikai saraudina vēl vairāk. Ir tik smagi pēc tam. Bet būs vieglāk, kas es pieņemšu to visu ne tikai apzīņā

Smiekli pašiedvesmai. Komunikablitātes upuris. Paisums.

/Summer turned to winter, and the snow - it turned to rain, then the rain turned into tears upon your face./
Kāpēc to dzirdot es iedomājos par ķiršu ziedēšanu Japānā? Par to balto ziedu sniegu, kas neizkūst, uzkrītot uz lūpām, nesaldē seju un neliek virs sevis atvērt lietussargu.
Realitāte ir tāda, kāda tā ir. Japāna tālu, pavasaris nedaudz tuvāk.. bet vistuvāk ir pienākumi un pelēkums. Lai gan, kārtīgi emocionāli 'parokoties' apziņā, arī slapjdraņķa lietū var atrast savu romantiku. Klusu skumju un ilgošanos. Tikai šoreiz nevis plosoši smeldzīgu, bet patīkamu. Vai tas ir labprātīgs psiholoģiskais mazohisms - tā vēlēšanās dažreiz paskumt?
---

Par spīti pastāvīgajam depresīvismam, piektdiena bija jautra, vispozitīvākā diena nedēļā (nu, jau droši to varu apgalvot), dinamiska, komunikatīva un enerģisma piepildīta. Nākamsestdien, vai pat visu nogali, tad... jā, būs labi.

Come break me down
Bury me, bury me
I am finished with you
Look in my eyes
You’re killing me, killing me
All I wanted was you

I tried to be someone else
But nothing seemed to change
I know now, this is who I really am inside
Finally found myself
Fighting for a chance
I know now, this is who I really am

Pierakstījos pie psihoterapeita. Un tagad es, kā īsts buržuju pārstāvis varēšu smīkņāt: "Bet man psihoterapeits teica..." [Tā laikam ir nākamā fāze sievišķīgās attīstības stadijā, pēc "bet mans vīrietis..."]

Ja nopietni - līdz ar to zvanu radās cerība, ka tikšu tam pāri, drīzāk tikšu pāri pati sev. Jā, jā, esmu gatava strādāt ar sevi, analizēt, runāt. Es nebaidos būt patiesa, un nekaunos būt es pati - dažreiz nevīžīga, nesakārtota, emocionāla un saspringusi. Tikai nesaprotu, kāpēc citiem ir tik grūti pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Kāpēc lielākā daļa cilvēku tiecas pēc kādas ilūzijas, pieņemta tēla, kas viņiem šķiet mīļāks par realitāti. Kāpēc realitāti ir tik grūti pieņemt? Rigida domāšana laikam.

Es sevi mīlu! [un tagad galvenais to mēģināt atkārtot vēl kādas pārsimts reizes]. Tā ir mana problēma - nemācēt to pateikt, drīzāk neticēt šai trīsvārdu kombinācijai. Bet sevi nemīlot, es nespēju mīlēt vēl kādu, varbūt tikai cienīt.

Kā tas ir - sajukt prātā? Varbūt, kāds, kurš jau to ir piedzīvojis, varētu man atklāt. Citādi nezinu, kas mani sagaida. Galva smaga, visu laiku domā, pat miegā nesapņoju, bet turpinu mehāniski kaut ko risināt, darīt. Saspringums bez atslābuma. Un es vēlos, kaut spētu tik viegli nepadoties atkarībām. Alkoholam [?]. Vēlmei tikt pie zālēm - miega, nervu, whatever. Mehāniskais cilvēks tagad esmu. Ir mežonīgas kaislības, bet tajā pat laikā, nav ārējo emociju. Nejūtība, bezjūtība, ajūtība..

Un kā ar to nolemtības sajūtu? Pārāk viegli - zinu patiesību - ka ir jābūt tā, kā ir. Ka būs tā, kā zinu. Tā ir tikai kāda mentālas slimības pazīme (jā, arī tie simboliskie sapņi, kurā man visu pasaka priekšā, spēlējas ar enerģiju un izaicina)? Vai tā ir jābūt? Tas ir normāli?

Pēdējā laikā es sailgojos pēc fizikas likumiem, to adaptāciju dzīves situācijām. Un, jā, arī neiroloģiju, drīzāk tās saistību ar astroloģiju. Gluži muļķīga doma ienāca prātā - ja planētu stāvoklis ietekmē katra individuālo emocionālo stāvokli un dzīves notikumus, tad princips varētu būt līdzīgs kā mēness ietekmē pasaules okeānu (rupji runājot) - planētas ietekmē 'šķidrumu' smadzenēs (dopamīna uzplūdus un atplūdus etc.), kas ir atbildīgi par konkrēto rīcību un sajūtām.

Jā-sa-ņe-mas! Nemāku! Nevaru! Varbūt pat negribu! Švakar dīcu pēc antidepresntiem, kurus man laikam nemaz nespīd dabūt. Bet man ir apriebies ar prātu/psiholoģiski visu laiku sevi savākt. Baigā jēga. Visu laiku paciest. Nevis priecāties par mikļiem.

Nav.Nav.Nav Motivācijas. Mērķu. Dienas spilgtuma un nakts misticisma. Atkal tas iekšējais nogurums. Nu, jau manas idejas tā pārvarēšanai ir izsmeltas. Atkal tā senā domā par aizmigšanu un nepamošanu. Nu, vismaz kādu nedēļu. Varbūt vispār. Vai arī kaut kur prom. No visiem. Pilnīgi citur, kur mierīgi, nav steigas, rūpju, sprieguma. Cilvēki smaida, bet negarlaikojas.

SĀP! Sasodīti SĀP! Ka es kā mazā stulbā muļķīte rukāju paliekot mājās. Tā teikt, strādāju augstākajā pakāpē. Rīt atkal uz darbu ātrāk un mājās (vismaz 2 h) vēlāk. Visi tā forši ārzemēs atpūšas, tikai es šodien no 8.30 līdz 22iem darbā sēdēju. Ne sekundi negarlaikojos, un tāpat vēl atstāju daudz nepadarīta darbiņa, lai rīt būtu arī agrāk varētu ierasties un 'parukāt'. Ak, jā, un pa vidam vēl tā histēriski izkaukties (jo birojā biju vienīgā). Tā teikt, mazohistiski papriecāties. Un noteikti vēl būs jauni uzdevumi. Un es atkal sēdēšu pāris stundas ilgāk... Riebjas. Un es vairs nesparotu, vai visus demonstratīvi pasūtīt, vai arī rukāt un censties uzvaroši iedzīt vainas apziņu.

Visstulbākais, ka asaras sarodas tieši tad, kad sevis paliek žēl. Esmu viens no iecietīgākajiem cilvēkiem PASAULĒ (goda vārds).

The person You are trying to connect is either gone or permanently out of reach. Try to reconnect after few lifetimes and have a nice cup of "shut the fuck up"!

Par spīti visai šodienas vērtīgajai informācijas apmaiņai, tomēr tā skumja. Obidno. Nesaprotu, kāpēc es, cilvēks, kurš tik viegli atrodu pieeju un piemeklē komunikācijas stratēģiju apkārtējiem, nespēj saprast (vai saprasties) atsevišķu konkrētu personību. Parasti viegli spēju atkodēt attieksmi, bet šī ir viena no azartiskajām mīklām, kuras atrisinājumam vajadzīgs laiks. +/- Šajā gadījumā var būt abi. Jocīgi tā.

Ai, man vienmēr vis "ir jocīgi". Varbūt pietiks sevi uzskatīt par neordināru personību.
hah, diez vai...

Mēs vispirms esam cilvēki, tikai pēc tam vīrieši vai sievietes. Jā. Tikai cilvēcībā dažreiz pazūd seksualitāte. Tā notiek vienmēr, kad esi kādu pieņēmis arī kā cilvēku. Drīzāk 'atkodis' un nav vairs nevienas personības komplikācijas, kas prasītu Amudsena cienīgu izpēti.

Ir tādi sirds cilvēki. Neliels virtuāls teikums no viņa liek man smaidīt. Nē, mēs pat netiekamies. Nē, man viņš nav fiziski vajadzīgs. Tikai liek man smaidīt. Pat no attāluma - spēj radīt manī mieru. Tā ir brīnumainākā īpašība, ko kādā es varētu apbrīnot (zinot, ka pati nemāku sevī to atrast).

Tik gūti bija šodien. Nesākt raudāt. Viņš ienāca, lai ielietu kafiju, un es turējos. Viss kārtībā, es spēju tikt galā ar savu darbu. Kaut vai aiz spītības. Bet tik ļoti vilka uz "pinkšķi". Noguruma dēļ. Pēdējās trīs dienas no darba neizeju laikam ātrāk par astoņiem, un ierodos arī ātrāk. Un tāpat nepaspēju visu izdarīt. Pilnīgi vai ārdīties gribas.
---
Dažreiz šķiet, ka esmu psiholoģiskais monstrs. Gribas kādu sagraut. Arī šobrīd. Bet tā vienkārši ir mana neizcīnītā cīņa no pagātnes, ko mēģinu izspēlēt ar visiem, kuriem ir kaut cik spēcīgs raksturs. Psiholoģijā tā laikam bija kaut kāda sublimācija. Jūtas no viena cilvēka pārnest uz kādu citu un pavērst pret viņu. Nav svarīgs cilvēks, svarīga ir emociju būtība. Es vēlos spēlēties ar cilvēkiem. Laikam tāpēc, ka vēlos to izdarīt tikai ar vienu cilvēku. Man sāp. Vienmēr sāpējis. Un vienmēr būs sāpīgi.
Es esmu atklāta, sevi analizēju, savas emocijas, visu saprotu, bet tik un tā - nespēju neko labot. Tas ir tāpat kā bezkaislīgi konstatēt faktu.

//Es Tevi negribu, nemīlu, nepieķeros, nealkstu. Es Tevī tikai redzu sevis cienīgu pretinieku. Sevi. Savā dziļākajā būtībā mana galvenā cīņa vienmēr būs cīņa ar sevi. Vismuļķīgākais, ka sevi nevar uzvarēt, tikai savaldīt un nedaudz pakļaut. Uz laiku. Es cīnos ar 'vējdzirnavām', un laikam tādēļ man šķiet, ka miera manī nebūs. Es negurstoši meklēšu, kā Tevi pakļaut, tādējādi pakļaujot sevi. Es meklēšu ceļus, kā Tevi pieradināt, tādējādi pierodot pie sevis. Es meklēšu iespējas Tevi savaldzināt, bet īstenībā es mēģināšu iemīlēt sevi//

Es redzu sevi no malas. Man bail, ka nespēju tā kārtīgi kādam pieķerties. Gribētos, bet šķiet, ka visi man apnīk. Lūdzu, par tādu abstrakciju kā mīlestība vispār nerunāsim. Vienalga. Esmu plēsējs un savā dziļākajā būtībā tāda būšu vienmēr. Vienmēr. Vienmēr...

Visstulbākais, ko var pateikt, par kādu cilvēku "Viņš ir normāls!". Tas nozīmē to pašu, ko atzīt, ka Tu viņu neievēro. Vienaldzība. Viņš var būt. Un var arī nebūt. Vienalga. Labāk es būšu jocīga un ienīstama.
---
Es dusmojos. Mani kaitina. Mans lielais darba apjoms. Un saņemties palīdz tikai apziņa, ka man ir tik foršas kolēģes. Laikam brīvdienās arī 'rukāšu'.
Stulbums, manī ir pamodies psiholoģiskais plēsējs. Pilnīgi ir vai nepieciešamība ar kādu 'paspēlēties'.

Poll #13537 Kāds ir mans tēls Tavā (jā, tieši Tavā!) uztverē?
Open to: All, results viewable to: All

Kāds ir mans vecums?

Mana acu krāsa?

Mana matu krāsa?

Mana profesionālās darbības sfēra?

a = b

a^2=ab

a^2 + a^2 = a^2 + ab (tātad, pievienojam abām pusēm a^2)

2a^2 = a^2 + ab

2a^2 - 2ab = a^2 + ab - 2ab (atņēmām abām pusēm 2ab)

2a^2 - 2ab = a^2 - ab, tādējādi

2(a^2 - ab) = 1(a^2 - ab), tātad

1 = 2

BET...tā ir kļūdaina! (Lai atmestu iekavas, tajās esošā izteiksme nedrīkst būt 0, bet, ja a=b, tad, kā reiz, tā sanāk 0)

Morāle: "Blefo" cik vēlies, bet dari to pārliecinoši!

P.S. OK, es laikam jūku prātā. Ja pirms mēneša man šķita, ka man ir depresija, tad tagad jau liekas - ka šizofrēnija.
Ir tik muļķīgi ticēt, ka formulas var pielāgot sadzīves situācijām. Vakar, kā reiz, centos mārketinga teoriju pielāgot savstarpējo attiecību aspektam (gaidas vs. apmierinātiba), lai gan komunikācijā arī ir šāds teorijas paveids. Whatever.