~Otrais dublis~

Kad svarīgs ir tikai mēķis, nevis process, tad organizācijai un sistēmai ir tikai sekundāra nozīme. Tas ir kā matemātikas uzdevums, kur nav tikai viens risinājums, bet ir tikai viens pareizais rezultāts. Arī matemātikā risinājumi var būt vairāki, bet vislabākais ir tas, kas noved pie rezultāta ātrāk. Vai tas nozīmē, ka, lai cik svarīgs būtu mērķis, procesa organizācija ir ne mazāk nozīmīga? To laikam sauca par efektivitāti.
---
Kaut kas vakar mainījās. Es pazīstu to sajūtu. Mulsumu.

Oooo, rīt taču hokejs. Tad jau čipsi un aliņš..

Skrituļi-rituļi šodien rullē. Fanoju.[pasmaidu] Un ne reizi pat nenokritu.

Tik pozitīvs un jautrs vakars. Mežaparks ir lielisks pat tad, ka satumst.

Uznāca skumja. Par to, ka nākamnedēļ būs savādāk. Nedomāju, ka man viņu visu tā pietrūks. Bet jau ilgojos. Mīļi viņi, un zinu, ka viņi nesaka, bet arī skumst.
Būs labi, tik daudz, kas vēl jāizdara, ka brīvās dienas pat nejutīšu. Rīt jau atkal uz darbu. Par spīti pirmajam maijam. Pateicoties darbam, sāku ienīst svētkus. JO tas nenozīmē piecas brīvas dienas, tas nozīmē pēdējās trīs dienas ar piecreiz lielāku darba apjomu. Pilnīgi vai izmisums uznāca. Bet vakarā atkal bij labi.

Es šodien tik skaidri sapratu, cik liela atšķirība ir starp to dzeju, ko rakstu sev, un to, ko parasti ziedo mākslai, izdzīvo un ir tajā iekšā. Tas vairs nenozīmē manifestēt tikai savu iekšējo pasaulīti ar pofigisma masku. Tas nozīmē atdot sevi masām, rakstīt pareizi, kurā nav individuāla viedokļa par dzeju. Tajā ir tik daudz pārsteidzošas loģikas, sakarību un likumu. Man likās, ka tai nav jābūt ierāmētai, vismaz manējai.
Nācu no Arkādija parka puses gluži kā pastaigājoties, samiedzot acis vakara saulē, un smaidīju. Tik forši!

Labrīt, pasaule! Šodien es būšu akadēmiska. Kā reiz laikā, kad atgriezusies iedvesam visu laiku klabināties pa taustiņiem.

Satiku 'gandrīz bračku', nopļāpājām, vazājoties pa vietējo perimetru kādas 40 minūtes, līdz ziņu deva arī ex, ar kuru arī tika kāda pusstunda draudzīgā gaisotnē pavadīta. Gluži negribot, komunikabla diena.

Pat pieturā nespēju būt tikai savās domās - kāds jokainis uzstājīgi gribēja uzzināt, kā mani draugos atrast. Nu, jā, vecais joks ar transporta pajautāšanu, bla, bla, bla... un tad tik spēra vaļā par likteni. Brrr. Pašapziņas celšanai gan noder, bet nekam vairāk. Nu nav, nav tā, ka sapņu tēli vazājas pa netīrajām Rīgas ielām un mēģina cēlā veidā iepazīties. Vot, tad gan būtu liktenis.

Vispār, šodien pamanīju, ka man ir 'paranoja' spaidīt send/receive pogu darba meilam. Kurš gan man sestdienā jaunus pasūtījumus sūtītu? Tikai tāds pats darbaholiķis kā es. Es jau īstenībā zinu, kāpēc un kā viss ir īstenībā, bet man nav nekādas vajadzības atklāti atzīties pašai sev.

Vislabāk es jūtos darbā. Pat tad kad tā ir par daudz, par grūtu vai par muļķīgu. Un katrās brīvdienās man [nedaudz] pietrūkst tās rosības un cilvēku blakus. Un katru piektdienu es cešos to sajūtu paildzināt ar neīsta viegluma un reibuma sajūtu. Līdz mirklim, kad 'piezemējos' savos spilvenos ar sāpošu galvu un psiholoģiskajiem pārmetumiem.

Šodien es uzzināju par nākotni, ar kuru biju rēķinājusies. Saņēmu atbildi. Smieklīgi, ka pirmajā aprīlī. Man laikam noteikti, bet priekšniekam gan, šķiet, ne. Esmu apņēmības pilna, racionālas apņēmības. Aprēķina, paškontroles, un sevis mākslīgas piezemēšanas iespaidā. Cinisms laikam ir tas, kas paliek pāri no cilvēka, kad cerības tiek uzskatītas par lieku dzīves greznību. Un tomēr man iekšā kāds klusi saka - Es lekšu, Tev jālec man līdz..! Es esmu sajūtu cilvēks, kura dzīves piepildījums ir emocionālās amplitūdas robežu nemitīga pārbaude. Līdzsvaram vai viduspunktam tur nav vietas. Es esmu un būšu tas jocīgi maksimālistiskais cilvēks, kurš izvēlas dzeju nevis mīlestību, cieņu nevis apbalvojumu, prātu nevis skaistumu. Savādāk nav vērts. Būt.

Es vairs negribu kontrolēt savas emocijas. Gribu naivā neprātā ļauties. Ļauties. Ļauties!

Kas tas ir? jocīgais sirdspukstu paātrinājums. neorganizētas domas, pārlieku spēcīga mentālā vizuālizācija. Es zinu KAD, es zināju KAS. Es vēl tikai nezinu KUR. šī informācija pie manis vēl nav atnākusi.

Tik jocīgi vienai darbā sēdēt. Likās, ka kaut kur ir balsis, it kā kāds atrastos telpā. Varbūt tikai ilūzija.

Cik pretīgas morālās paģiras. Un tajā pat laikā tik cerīgs un iedvesmojošs vakars. Visā šī brīža situācijā ir kas īpašs. To laikam sauc par cerību. Neprātīgu cerību un brīnuma izjūtu. Tik īpaši, tik īpaši, tik ĪPAŠS.

Ar cilvēkiem es sarunājos gluži kā mīklas minot. Abpusēji smaidīgi, bezrūpīgi, bet abi zinām, ka tā nav. Ir smagi, un dīvaini viegli vienlaicīgi. Esmu tālu. Miers, tik mierīgs miers. Un laiks vairs mani neskar, tikai lēni plūst pāri un apkārt. Jo es esmu prom. Šobrīd. Vietās, kur kādreiz vēlētos būt arī trešajā dimensijā. Esmu smaga, bet soļi domās viegli. Slīkstu savā dzļumā, bet ceļos augstāk. Man pieder VISA pasaule.

Kuš! Es lūdzu Dievam spēku.

Laikam tāpēc mana 'čata vēsture' mirgo sarkaniem burtiem, lai atgādinātu, kādos melos esmu sapinusies. Tā ir pārsātināta ar vieglu romantismu, šaubām un situāciju simulācijām. Tikai 'varbūt' un 'diez vai'; 'jā' un 'nē' tajā nav. Tikai pieņēmumi.
Es vēlos kaislību, īpašu kaislību, kas man varētu piederēt tikai īpašos brīžos, gluži kā sirrealitāti, kurā emocionāli gremdēties, vieglās skumjas un netiešu cinismu atstājot dzīves reālijām. Pietrūkst tā viegluma, gaisīguma un iluzoru taureņu ķeršanas kopā ar kādu no dzīves atrautu personību.

Lai notiek... pārsteidzošākais!

Bāc, ja es būtu piedzimusi gadu ātrāk, es varētu teikt, ka esmu dzimusi Dž. Orvela iluzorās realitātes sapnī. Un tad es viņam varētu teikt: "vecīt, es zinu labāk, kādam Tava stāstam jābūt!". un uzrakstīt kaut ko tik pat graujošu par, piemēram, 2036. gadu. Tā vietā es pasaules politiskās vīzijas atstāju nomaļus un pavisam normālus vārdus mēģinu sakārtot tā, lai tie izklausās pēc manas īpašās iekšējās pasaulītes manifesta.

Šim tekstam nav nozīmes, jo uz galda stāv Absolūtais mandarīns un šorīt es to neesmu dzērusi.

***
Tu esi janvārī ienācis
ceriņu zars.
Es gremdēju tevī seju
kā baltā eņģeļa spārnā.
Un nenāk ne prātā,
ka varētu meklēt te laimi.
/M. Zālīte/

tik viegla kā sauli norijusi

Es esmu sniegpulkstenīte mīnu laukā. Laimīgi ne-ie-mī-lē-ju-sies.

Cilvēki var būt dažādi tālu viens no otra. Bet, ja kāds ir 'viena klikšķa attālumā', tas liekas tik tuvu, it kā varētu pieskarties. Un tik viegli būtu nospiest to taustiņu. Tad tikai ej un sagudro 'pasaciņas', ka nejauši..