~Otrais dublis~

Esmu palikusi bez lustras. Visticamākais, rīt, par tās pagaidu aizstājēju kļūs 'Iljiča spuldzīte', kas manu mitekli padarīs par vēl advancētāku nekārtības perēkli.

Pavisam vienkārši - šodien nedaudz pirms vienpadsmitiem man aiz muguras atskanēja skaļs 'bliukš-tinkš'. Pārvarot izbailes/slinkumu/biedējošu fantāziju (vajadzīgo pasvītrot), pagriezu galvu trokšņa virzienā un atklāju, ka lustras kupols bija eleganti sašķīdis pret mīksto grīdas segumu, veidojot uz tā neizprotamu šķembu rakstu. Kupols ar visu performanci, bija 'parāvis līdzi' ne tikai daļu manu nervu, bet arī drošinātāja stiepli, tāpēc, lai nebūtu jāattīsta sava fantāzija un atmiņā jāpārskata visas redzētās šausmenes, devos sveču meklējumos.

Nožēlojami. Nāksies pārprofilēties par romantiķi, jo mans atradums bija tikai viena brangi degoša padomjlaiku parafīna svece un vēl viens mūsdienu augsto tehnoloģiju radīts brāķis, ar lielu daudzumu 'liekas masas' un pilnīgi nelietojamu dakti. Tā, nu, likusi lietā 'uguns sargāšanas iedzimto talantu', uzturēju kaut nedaudz gaismas, kā arī paspēju papīkstēt klausulē un uz notikuma vietu izsaukt personisko elektriķi - tēvu.

Kad tika atjaunota 'elektrības padeve', dabūju noklausīties lekciju par to, ka spuldzītes nedrīkst iekšā skrūvēt nepieturot pamatni (or smth., es no tiem elektiski-mehāniskajiem jociņiem neko nesaprotu). Izrādās, ka nepareizas skrūvēšanas rezultātā vadi bija savijušies, kļuvuši karsti un sagājuši uz īso, lai galu galā arī nosviltu (gandrīz kā ar cilvēkiem, ne?).

Morāle: Lūdzu, nelietojiet vairāk to joku - "Cik blondīnes vajag, lai ieskrūvētu spuldzīti?". Jo es zinu atbildi - nevienu, pietiks ar mani.

šodien!

Ir smieklīgi, kad man prasa, kādi vīrieši man patīk. Tad man laikam vajadzētu gari un plaši stāstīt par matu un acu krāsu, minēt visas lieliskās īpašības, kas ir katras sievietes 'sapņu sarakstiņā' un liek normālam vīrietim kļūt līdzīgam ņuņņīgam metroseksuālim, vai vismaz salkanam līdz vēmienam. Nē, nē, nē, nedodiet man nodrāztās stereotipu kategorijas!

Manā pasaulē ir tikai trīs vīriešu kategorijas - 'jā', 'nē' un 'varbūt'. Bet tajā 'jā' mapītē var būt tikai viens vai divi vienlaicīgi, ne vairāk, un no tiem pašiem vienam būs puse no 'varbūt'. Tā nu es viņus visus bīdu pa mapītēm. Bet drīz lielā 'pavasara tīrīšana'...

Varētu veikt provizorisko statistiku un paskaitīt, cik cibiņu būs 'piešmucējuši' savus ierakstus ar sirdi plosošām negācijām par "Muzeju nakti". Nu, ja visi grib kritizēt, tad mans pašlepnums neļauj neiesaistīties.

"Nodzeršanās, antikultūra un bezgaiss" noteikti varētu būt šī gada pasākuma devīze. Vismaz precīzi raksturojošs sauklis noteikti. Aizdomīga paskata 'kulturāli' cilvēki manī neviesa pārliecību, ka viņu galvenais mērķis šai muzeju 'apstaigāšanai' būtu mākslas un vēsturisko vērtību uzsūkšana savā apziņā. Vienīgais, ko viņi bija redzami sūcam, labākajā gadījumā, bija kāds aliņš, sliktākajā gadījumā - vēl kas spirtotāks. Bet tie 'nabaga' cilvēki, kas tiešām vēlējās just īpašo gaisotni, pie reizes arī ko jaunu uzzinot, bija redzami noguruši, nedaudz nelaimīgi un bezjēdzīgi nostaigājušies un nostāvējušies vēl bezjēdzīgākās rindās.

Intuīcija mani nepievīla arī šoreiz, un, aizstaigājot līdz Medicīnas muzejam, nejutos pārsteigta it nemaz. Postpadomiska rinda aizvijās kaut kur Kalpaka bulvāra [?] perspektīvā, kuras horizontu man nebija vēlmes pat pārbaudīt. Pablenzām uz garo 'desu', plus pāris aizdomīga vecuma jauniešiem manāmi iereibušā stāvoklī, sapratām, ka tā jau laikam arī būs tā Med-muzeja ekspozīcija, devāmies uz Vērmaņdārza tumšajām taciņām. Līdz Krišjāņa Barona muzejam.

Laikam, jo vairāk muzejs atgādina literatūras grāmatas personāžus, jo mazāk 'kultūras baudītāju' tur būs. Kr.Barona muzejs vismaz pilnībā apliecināja šo manu teoriju (ko varbūt akadēmiskā līmenī socioloģijas studiju ietvaros kādreiz būtu vērts arī pierādīt?). Muzejs maziņš, tāpēc cilvēku likās pietiekami, bet ne tik daudz, lai nesajustu TO sajūtu, kuru visu vakaru gaidīju. Bija! Tur bija īstā muzeju nakts. Varbūt tieši tāpēc, ka tur nebija 'masas', kas šāda veida pasākumos atcerās par savu 'pseido-intelektuāļa' statusu. Senatnīgums, miers un neliela bijība apvija necilās telpas.

Diemžēl, tikai tad es sapratu pasākuma būtību. Muzeju nakts nebakstīs tavu deguntiņu vēsturiskos eksponātos, nelasīs moralizējošu lekciju par senajām vērtībām, nekratīs pirkstu acu priekšā ar nosodījumu par kultūras neiepazīšanu. Muzeju nakts saka: "Ejam, es Tev parādīšu to sajūtu, kura liek man būt īpašai!". Nerealitātes atmosfēra un īpašas vides sajūta ir tā, kam domāta šāda nakts. Visi, kas tā sajūtās, saprata, kāpēc, par spīti apkārtējam 'lopiskumam', vajag tādas Muzeju naktis.

P.S. Uz Krišjāņa Barona muzeja kāpnēm bija saliktas degošas lielās sveces, un es neviļus aizdomājos par Valpurģu nakti. Gribējās to 'raganisko' sajūtu. Šī varbūt bija tāda maza iespēja to realizēt.

If someone hurts you, remember that it takes 42 muscles in your face to frown. BUT...It only takes 4 muscles to extend your arm and smack the idiot.

Arī tagad. Un tādos brīžos gribas tā ļoti atklāti paprasīt, lai apstiprinātu savas aizdomas. Tikai nezinu, ko es ar to informāciju darītu tālāk. Nepatiktu tas, ko dzirdētu laikam. Man vispār nepatīk patiesība. Defaultā.

Izmisums vai prieks? Vai var būt pa vidam? Un vai var domas mainīt ik pēc četrām minūtēm un piecdesmit trijām sekundēm? Vai es jūtu īsti vai es tikai gribu just? Vai es gribēju palikt vai aiziet? Ko viņi domāja? Vai tam bija slēpts zemteksts? Ko man rīt uzvilkt? Vai es izdarīju pareizi, izdomādama rīt nebraukt? Vai mani tur gaidīs? Man tiešām viņu nepietrūkst, vai es tikai izliekos 'vēsā'? Vai es sevi mānu? Kas es būšu pēc pus gada? Es gribu seksu vai piedzīvojumus? Ko es vispār gribu? Kad es dabūšu? Kāpēc es toreiz tā sajutos, ja tam vairs nav nozīmes? Kas es esmu?

In my hallucination
I saw my beloved's flower garden
In my vertigo, in my dizziness
In my drunken haze
Whirling and dancing like a spinning wheel

I saw myself as the source of existence
I was there in the beginning
And I was the spirit of love
Now I am sober
There is only the hangover
And the memory of love
And only the sorrow

I yearn for happiness
I ask for help
I want mercy
And my love says:

Look at me and hear me
Because I am here
Just for that

I am your moon and your moonlight too
I am your flower garden and your water too
I have come all this way, eager for you
Without shoes or shawl

I want you to laugh
To kill all your worries
To love you
To nourish you

Oh sweet bitterness
I will soothe you and heal you
I will bring you roses
I, too, have been covered with thorns

Viens no faktoriem, kas nosaka cilvēku savstarpējās saprašanās robežu, ir vienotu jēdzienu definīciju trūkums un katra tā uztveres atšķirības.

Man ir sākušās 'miega problēmas'. Nevaru pagulēt. Nevaru arī ieēst. Paranoja, ka no manis atkal gaida būt labākajai, veiksmīgajai, gudrajai. Jā, jā, VS, no manis arī gaida būt 'brīnumbērnam'. Visā, ko es daru. Tāda tieksme pēc ideālisma. Bet ideālu nav iespējams sasniegt.
Un tās pat vairs nav 'ārējās' gaidas, es tās esmu pārvērtusi par pašas gaidām, gluži kā iekšējo mehānismu.

Tāpēc man ir bail kļūdīties. Jo kļūdas atrodas ideālisma skalas pašā apakšā. Tāpēc arī ir bail vispār kaut ko sākt darīt. Nu, re, nonācu pie vecā labā secinājuma, ka nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.

Sveika! Man Tevis pietrūka, skumja. Tikai tāpēc, ka man ir BAIL. Bail nepabeigt.

Šovakar pie jūras. Tieši tā man pietrūka. Un tik jautri bija atkal viņus satikt. Mīļie mani, foršie, vecie, 'savējie'. Īstenībā neko vairāk arī nevajadzēja, jo viņi no visas tās 'kompānijas' bija vistuvākie. Laikam bijām pat tā pašpasludinājuši visu nekārtību izraisošo kompāniju - 'savējie'. Kāpēc man toreiz patika tā manipulēt ar cilvēkiem? Jo tā bija varas apziņa. Bet tas ļāva man 'piestrādāt' pie savas morāles pēc tam un saprast, ka ir lietas, ko nedarīt, nebīdīt, un nemēģināt mainīt. Lai gan ārprātīga taisnīguma izjūta man vēl arvien neļauj 'nomierināties' un pa retam [bet tomēr] izraisa vēlmi 'paspēlēties'. Ar tiem, kas to pelnījuši.
Man tik daudz vēl jāmācās. Es nemāku būt patiesa, un liekas, ka nemāku arī mīlēt tuvos, izņemot savu 'nepabarojamo' egoismu. Must rule the world sindroms laikam. Es esmu sašvīkāta lapa un uzstājīgi mēģinu izdzēst līnijas, cerot nogludināt arī atstāto līniju rievas.

Es visu izdarīšu. Labi un vēl labāk!

Vispār šodien 'Uzvaras diena'. Un staigājot pa pilsētu jūtos kā valsts svētkos. Pat mūsu 'datoriķis' uzsāka aktīvu diskusiju ar kolēģi par 1939. gada 23. augustu, kur man arī bija tas gods iesaistīties. Gluži kā vēsturisko argumentu 'quizs' sanāca. Izdiskutējām jau karstasinīgi un atraktīvi. Super man tie jaunie kolēģi! Normāli čomi [ak, Dies, es to, sieviete būdama, pateicu!]

--> Ja šitā turpināsies, tad man tā drīz būs:
Mans darbā pavadītais pirmais mēnesis.

Tīrās šausmas - apkārt vieni veči! Es esmu viena, bet viņi kādi desmit (daži tīri simpātiski). Būtu zinājusi, nebūtu gājusi studēt programmēšanu! Var nojūgties, minisvārkus labāk neģērbt - tikpat kā plika! Par vasarīgu blūzi pat nav ko domāt. Labāk nevienam neko nejautāt, vēl stundu kaut ko skaidrojošu vīriešu bars stāvēs apkārt.
Uz labierīcībām arī neaiziesi - plāno durtiņu priekšā vesels smēķētāju bars (un daudzi no viņiem simpātiski). Visi strādā kā nenormāli, stundām neatraujas no monitora. Zvanīt draudzenei arī nav jēgas, kļūšu par izsmiekla objektu - veči, ja kādam zvana, tad runā ne ilgāk par piecām minūtēm un tikai darba sakarā. Modes lapas labāk
vaļā nevērt. Un novērtēt Dženiferas Lopesas jaunāko kostīmu arī nav ar ko... Tā var nojūgties!

Otrais mēnesis. Šķiet, ka var dzīvot...

Ar labierīcībām nav problēmu, izrādās, ka otrajā stāvā tās ir daudz smalkākas un gandrīz vienmēr tukšas. Arī modes lapas internetā var skatīties, ja vien uztaisa dzelzsbetona ģīmi un neatbild uz dzēlīgām piezīmēm. Dženifera Lopesa te, izrādās, nerullē, topā esot kaut kāda Anita Blonda. Nav ne jausmas, kas tā tāda. Visas sarunas
risinās par motoreļļu, ziemas riepām un datoru parametriem. Mans "Pegout 206" viņos iedveš riebumu. Mani nekompetentie jautājumi tiek uztverti aizvien mierīgāk. Simpātisko vīriešu skaits sarūk. Strauji!

Trešais mēnesis. Tiešām var dzīvot.

Anita Blonda esot vāciete ar desmitā izmēra krūtīm, salīdzinoši - Dženifera Lopesa tik tiešām nerullē. Ziemas riepas ir mēsli, ja vien var, tad labāk iztikt bez tām. Labākā motoreļļa - sintētiskā. Ja tev nav ceturtā "Pentiuma", tad tevis nav vispār. Interneta modes lapas akceptētas, draudzene uzrādīta un arī akceptēta. Minisvārki arī akceptēti, simpātisko vīriešu skaits samazinājies līdz vienam. Pie labierīcībām smēķējošie veči pazūd pēc frāzes - "Zēni, atbrīvojiet ceļu, dāma iet čurāt!". Darba frāze - "Es esmu nākošajā līmenī!" neattiecas uz darbu, bet gan uz datorspēlēm.

Sestais mēnesis. Visi savējie :)

Nomainīju Pegueot pret BMW, nav ko blamēties. Lopesai vispār nav izredžu ar tik resnu pakaļu. Vakar ar večiem salikām" loģistikas nodaļas idiotus "on-line" režīmā, "Half life". No viņiem tagad alus kaste pienākas. Tika pasūtinātas ielasmeitas caur internetu, konsultēju puišus, kā atšķirt dabīgas krūtis no silikona. Viņi no tā neko
nejēdz. Labs ir, veči, iešu pačurāt! Neviena simpātiska vīrieša - kaut darbu maini!

Gads. Bračkas!

Iepirku datoram jaunas iekšas, tagad nav kauns nosaukt parametrus. Ceturtdien uz derībām pārdzēru sistēmas administratoru. Vakar pieņēma darbā jaunu meiteni - neko, tāda ar stingru dibenu. Kautrējas iet uz labierīcībām un pētīt modes lapas internetā. Mīkstā! :))

Nebija gluži tik ideāla diena, kā biju iecerējusi, bet tāpat laba. Ar saviem pārsteigumiem un jokiem. Un šovakar es atļaušos mazliet vientulīgi paskumt. Pozitīvi sentimentāli sevi pamocīt. Skaists vakars. Un es to izbaudu.

I suck
You SUCK
He/She sucks

We suck
You SUCK
They suck..
[Them]

Neko. Grūti būt uz 'līnijas'. Ne vienā, ne otrā pusē. Citādi bīstami. Zini, kā ir, kad gribas tikai nedaudz pārkāpt? Aiz garlaicības.

Vienaldzībā atzīstas viegli, bet mīlestību slēpj. [..] Šodien ir lielā simpātiju diena, un nepārtraukti skan zvans pie tavām durvīm. Tu to nedzirdi? Tava pastkastīte ir pilna vēstulēm. Vai viņu tur nav? Tad saproti jel, ka šodien ir lielā simpātiju diena, un pieņem viņus visus, atceries viņus visus, kas uz tevi garu ceļu nākuši un pie durvīm, sakautrējušies, daudzreiz nākuši un nav atnākuši. Vai tu izgāji pretī? Tad izej šodien. Un saki: ES, CILVĒCIŅŠ - KĀ LAI ES SEVI SADALU JUMS, KAS MANI KLUSĪBĀ ESAT CIENĪJUŠI? [..]
Nu zvanu pie durvīm: savu nepateikto gribēju pateikt - cik mēs tuvu bijām.
---

Nevienam neesmu teicis, kas viņa man ir. Arī viņai ne. Sāp krellītes, kas pazūd pa vienai un nemaz nesāp diedziņš. Šodien es pārrāvu viņas krelles, un tā izbira pa zāli... Viņa visu laiku domā, ka es viņu neieredzu.
---

Es iegāju sevī, un nu es eju ārā. Es eju no viņa ārā. Tas vairs neesmu es, bet tas jau ir viņš. Un ko es toreiz viņā meklēju. Tas ir miris cilvēks. [..] Bērzi ir balti un logu rāmji ir baltu - balts ir ceļš, pa kuru es iešu atpakaļ.

/I. Ziedonis/

Aizraujos ar kaut kādu 'sviestainu' blog-testu pildīšanu. Salasos netā visādas rupjības un garīgais ar tāds, ka varētu lamāties kā vecs jūrnieks, un pat prasās pēc kāda tusiņa un kompānijas. Rīt taču vēl brīvs [nosacīti gan], un plāni ar baigie. Gandrīz vai viss pa stundām 'saplānots'. Kā es celšos, kā labi pastrādāšu ar atskaitēm, tad vēl 'akadēmiskais piesitiens' pa vidam un tad jau vakarpusē arī 'relax на коньках'.
Kirilicā ir baigais šarms [un spēks arīdzan].

Gribēju es ar Viku saskrieties - nesanāca. Noslinkoju. Vispār es sev jaunas kurpes apsolīju. Par to, ka es tik 'forša un laba'.

Tikko ex atkal bija piekāpis. Atkal paspējām gandrīz 'sakasīties'. Nu, kāpēc viņam viss tik emocionāli jāuztver? Jaunības maksimālisms. Gan drīz pāries.

Bet rezultātu tomēr varu izskaidrot ar šī brīža 'brīvās meitenes' statusu. Viss ok. Esmu 'labā'.

Akdies, man vajag šokolādi. Tagad un tūlīt. Vai arī mīlestību. Var arī pa maziem gabaliņiem ar iekausētām apelsīna miziņām un apskāvieniem.

Ok, beidzam 'ņuņņāties'. Es taču sevi visiem pozicionēju kā spēcīgo sievieti. Visu varu, visu daru un nekad nečīkstu. Tikai dažreiz, kad neviens neredz, un tuvumā ir spogulis, kurā skatoties, piekoriģēt skropstu tušas atstātās pēdas vai vismaz pārbaudīt acu 'asarainības' pakāpi.

Miegs nāk. Un vispār man šobrīd ir ļoti priecīgi. Ja vien vēl būtu tā šokolāde..

Es sāku saprast, kāda fantastiska sajūta ir 'ķert' ātrumu, minstināties uz grubuļainā asfalta, sakarst pat pie + 14, nobīties no augstām apmalītēm un 'slīdēt' pa mitru asfaltu, aizķeroties aiz salijušiem ziediem un mašīnu 'izmestiem' dubļiem. Tāda klusā Rīgas vakara romantika ar visu lietu.

Es nedrīkstu sevi pieradināt. Vislabāk ir būt nesaistītai ar konkrētām nodarbēm, vietām, cilvēkiem. Jo pieradumam ir pārāk liels spēks, lai es pēc tam varētu no tā atteikties.