![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Varētu veikt provizorisko statistiku un paskaitīt, cik cibiņu būs 'piešmucējuši' savus ierakstus ar sirdi plosošām negācijām par "Muzeju nakti". Nu, ja visi grib kritizēt, tad mans pašlepnums neļauj neiesaistīties.
"Nodzeršanās, antikultūra un bezgaiss" noteikti varētu būt šī gada pasākuma devīze. Vismaz precīzi raksturojošs sauklis noteikti. Aizdomīga paskata 'kulturāli' cilvēki manī neviesa pārliecību, ka viņu galvenais mērķis šai muzeju 'apstaigāšanai' būtu mākslas un vēsturisko vērtību uzsūkšana savā apziņā. Vienīgais, ko viņi bija redzami sūcam, labākajā gadījumā, bija kāds aliņš, sliktākajā gadījumā - vēl kas spirtotāks. Bet tie 'nabaga' cilvēki, kas tiešām vēlējās just īpašo gaisotni, pie reizes arī ko jaunu uzzinot, bija redzami noguruši, nedaudz nelaimīgi un bezjēdzīgi nostaigājušies un nostāvējušies vēl bezjēdzīgākās rindās.
Intuīcija mani nepievīla arī šoreiz, un, aizstaigājot līdz Medicīnas muzejam, nejutos pārsteigta it nemaz. Postpadomiska rinda aizvijās kaut kur Kalpaka bulvāra [?] perspektīvā, kuras horizontu man nebija vēlmes pat pārbaudīt. Pablenzām uz garo 'desu', plus pāris aizdomīga vecuma jauniešiem manāmi iereibušā stāvoklī, sapratām, ka tā jau laikam arī būs tā Med-muzeja ekspozīcija, devāmies uz Vērmaņdārza tumšajām taciņām. Līdz Krišjāņa Barona muzejam.
Laikam, jo vairāk muzejs atgādina literatūras grāmatas personāžus, jo mazāk 'kultūras baudītāju' tur būs. Kr.Barona muzejs vismaz pilnībā apliecināja šo manu teoriju (ko varbūt akadēmiskā līmenī socioloģijas studiju ietvaros kādreiz būtu vērts arī pierādīt?). Muzejs maziņš, tāpēc cilvēku likās pietiekami, bet ne tik daudz, lai nesajustu TO sajūtu, kuru visu vakaru gaidīju. Bija! Tur bija īstā muzeju nakts. Varbūt tieši tāpēc, ka tur nebija 'masas', kas šāda veida pasākumos atcerās par savu 'pseido-intelektuāļa' statusu. Senatnīgums, miers un neliela bijība apvija necilās telpas.
Diemžēl, tikai tad es sapratu pasākuma būtību. Muzeju nakts nebakstīs tavu deguntiņu vēsturiskos eksponātos, nelasīs moralizējošu lekciju par senajām vērtībām, nekratīs pirkstu acu priekšā ar nosodījumu par kultūras neiepazīšanu. Muzeju nakts saka: "Ejam, es Tev parādīšu to sajūtu, kura liek man būt īpašai!". Nerealitātes atmosfēra un īpašas vides sajūta ir tā, kam domāta šāda nakts. Visi, kas tā sajūtās, saprata, kāpēc, par spīti apkārtējam 'lopiskumam', vajag tādas Muzeju naktis.
P.S. Uz Krišjāņa Barona muzeja kāpnēm bija saliktas degošas lielās sveces, un es neviļus aizdomājos par Valpurģu nakti. Gribējās to 'raganisko' sajūtu. Šī varbūt bija tāda maza iespēja to realizēt.
"Nodzeršanās, antikultūra un bezgaiss" noteikti varētu būt šī gada pasākuma devīze. Vismaz precīzi raksturojošs sauklis noteikti. Aizdomīga paskata 'kulturāli' cilvēki manī neviesa pārliecību, ka viņu galvenais mērķis šai muzeju 'apstaigāšanai' būtu mākslas un vēsturisko vērtību uzsūkšana savā apziņā. Vienīgais, ko viņi bija redzami sūcam, labākajā gadījumā, bija kāds aliņš, sliktākajā gadījumā - vēl kas spirtotāks. Bet tie 'nabaga' cilvēki, kas tiešām vēlējās just īpašo gaisotni, pie reizes arī ko jaunu uzzinot, bija redzami noguruši, nedaudz nelaimīgi un bezjēdzīgi nostaigājušies un nostāvējušies vēl bezjēdzīgākās rindās.
Intuīcija mani nepievīla arī šoreiz, un, aizstaigājot līdz Medicīnas muzejam, nejutos pārsteigta it nemaz. Postpadomiska rinda aizvijās kaut kur Kalpaka bulvāra [?] perspektīvā, kuras horizontu man nebija vēlmes pat pārbaudīt. Pablenzām uz garo 'desu', plus pāris aizdomīga vecuma jauniešiem manāmi iereibušā stāvoklī, sapratām, ka tā jau laikam arī būs tā Med-muzeja ekspozīcija, devāmies uz Vērmaņdārza tumšajām taciņām. Līdz Krišjāņa Barona muzejam.
Laikam, jo vairāk muzejs atgādina literatūras grāmatas personāžus, jo mazāk 'kultūras baudītāju' tur būs. Kr.Barona muzejs vismaz pilnībā apliecināja šo manu teoriju (ko varbūt akadēmiskā līmenī socioloģijas studiju ietvaros kādreiz būtu vērts arī pierādīt?). Muzejs maziņš, tāpēc cilvēku likās pietiekami, bet ne tik daudz, lai nesajustu TO sajūtu, kuru visu vakaru gaidīju. Bija! Tur bija īstā muzeju nakts. Varbūt tieši tāpēc, ka tur nebija 'masas', kas šāda veida pasākumos atcerās par savu 'pseido-intelektuāļa' statusu. Senatnīgums, miers un neliela bijība apvija necilās telpas.
Diemžēl, tikai tad es sapratu pasākuma būtību. Muzeju nakts nebakstīs tavu deguntiņu vēsturiskos eksponātos, nelasīs moralizējošu lekciju par senajām vērtībām, nekratīs pirkstu acu priekšā ar nosodījumu par kultūras neiepazīšanu. Muzeju nakts saka: "Ejam, es Tev parādīšu to sajūtu, kura liek man būt īpašai!". Nerealitātes atmosfēra un īpašas vides sajūta ir tā, kam domāta šāda nakts. Visi, kas tā sajūtās, saprata, kāpēc, par spīti apkārtējam 'lopiskumam', vajag tādas Muzeju naktis.
P.S. Uz Krišjāņa Barona muzeja kāpnēm bija saliktas degošas lielās sveces, un es neviļus aizdomājos par Valpurģu nakti. Gribējās to 'raganisko' sajūtu. Šī varbūt bija tāda maza iespēja to realizēt.