~Otrais dublis~

Vēl pavisam nedaudz. Viena diena. Neilga īsa svētdiena. Vēl pēdējie ieplānotie darbi. Nevaru-sagaidīt sajūta, un prieks no domas vien. Viss ir saplānots - kā jau man parasts.
Tikai noskaņojums tāds.. kaujiniecisks. Tā, it kā meklētu kādus ienaidniekus. Laikam pms pie vainas - kā parasti - gribas kādu 'iznīcināt'. No kurienes man tā izteiktā konkurences sajūta?

Vēl pirms stundas steigdamās uz tuvāko pārtikas veikalu, lieliskā bezrūpībā slāju garām runātīgu tantuku bariņam, kurā tika pārspriesta kaut kāda pakalpojuma kvalitāte. Vārdos ir spēks. Īpaši jau intonācijā. Jo viedoklis tika pasniegts ar tādu kategorismu, ka pamēģini tik apgalvot pretējos - dabūsi pa ausīm un ļipu piedevām. Vēl saka, ka armijā karotāju trūkstot. Aizsūtītu šitos tantukus un viss ienaidnieka karaspēks ātri vien tiktu psiholoģiski sagrauts.

Spītīgi atteicos ticēt uzrakstam uz baltmaizes - "Brokastu!" - un saldā atriebībā pagatavoju piecas veģetārās sviestmaizes vakariņās. Ēdu sviestmaizes un ilgojos. Tad tāds tas atvaļinājums bez otra ir.

Man ir drrrausmīgi netīra virtuves grīda, bļodā mirkstoši mazgājamie galda piederumi, divas pankūkas ar sieru un olīves, un fetas siers ledusskapī, dakšiņa pašā virtuves galda vidū, daži tomāti, gurķi un neizlasīta grāmata, bet es laimīgi loku iekšā saldējumu kopā ar siltu kafiju un sēžu pie laptopa uzliekot 'ignore' uz visu kārtības mīlestību.

Pilnīgi neko negribas darīt. Pavisam neko. Tikai relaksēties, pasnauduļot, sēdēt pie laptopa un uzjautrināties par primitīvākajiem jociņiem un socializēties tikai vajadzības gadījumā. Pat uz Dominu knapi atradu apņemšanos aiziet. Un padusmoties uz sevi, ka nav radoši analītisku ideju diletantiski-profesionālā bloga pirmajam ierakstam.

Es esmu kļuvusi pavisam digitalizēti virtuāla. Jeb to par slinkumu sauca?

Šodien noteikti centīšos iečekot darba mapītes sastāvu, pie reizes to arī pārbaudot. Atvaļinājums, jū nov, kurā tāds sīkums, kā neliels monitorings nekaitēs.

Atcerējos, man bija traks sapnis. Kur es 'apnarkoju' vienu sapnī (ne dzīvē) pazistamu meiču, galu galā arī kaut kas no neķītrībām tur bija. Rezultātā nenormāli pārbijos par iespējamo saukšanu pie atbildības, tādēļ aizvilku šo pie psihoterapeita, kuram viņa visu izstāstīja, bet pati nebija pārliecināta, ka tā ir taisnība un vispār noticis. Terapeits viņu atzina par nepieskaitāmu.
Ko TAS varētu nozīmēt?

Vispār es JAU skumstu.

Bēdīgs smaidiņš. Nopilinam kādu asaru kopā ar puņķi un tad jau lēnām lēnām čučēt.

Bēdīgus sapnīšus!

Man nedēļa jāiztur vienai. Es jau zinu savu atvaļinājuma režīmu, kas var iedzīt panikā par rūdītu dīkdieni. Šodien vieksmīgi to iesāku, visu dienu nospēlējoties Sims2 (jaunatklājēja prieks), kas man paspēja apmēram pirms pusstundas apnikt. Nekādīgi neatceros, kā jāatkreko SimCity, tāpēc laikam tomēr nāksies pakļauties dabiskajam ritmam, un, nemaz nemēģinot iejusities NY laikā, uzpildīt enerģijas skalu - iet gulēt. Bet kaut kas tajās role games un stratēģiskajās tomēr ir.

Šīs bija lieliskākās kāzas ever, kurās esmu bijusi. Un laikam jau vienīgās arī, jo to nelielo ceremoniju ar marionešu piedalīšanos pirms diviem gadiem es tā īsti neskaitu. Manējās, protams, pēc pārsimts gadiem, būs vēl foršākas.

Varētu pat uzrakstīt kaut ko salkanu, tā, lai sīrups no monitora acīs spiežas. Lūk, 'davesta' ar šito pasākumu esmu. Pagaidām viens no labākajiem šī gada vīkendiem. Skaisti [vī-kvī].

Šodien nācās nokāpt nedaudz zemāk un ieprezentēt vienu projektiņu. Ierodoties vietā, kur tik daudz baumu gar ausīm laists, asaru izraudāts un darba stundu pavadīts, sajutos neizsakāmi viegli. Jocīgi viegli, jo apkārtējo pētošie, nedaudz smīnošie, arī ieinteresētie skatieni lika tomēr saglabā zināmu saspringumu. Tik labi, ka manis vairs tur nav. Bet ir šeit, kur darba diena ir pozitīvu sarunu, jauku kolēģu un bēniņu radošās atmosfēras piepildīta. Brīvība, darbīga brīvība.

A man paliek vienalga, mani mazie kurmīši. Man paliek pavisam vienalga Jūsu viedoklis un domas, burvīgie ezēni. Jūsu runas manām pūkainajām ausīm iet garām, lieliskie zemākstāvu iemītnieki.

Neizturams miegainums, bet pagulēt arī nevaru. Mēģināju. Pat mani pūkainie ķepaiņi no karstuma ir gluži slābani un tik mierīgi, ka nespēj pat turpināt risināt savas nesamierināmās nesaskaņas. Spalvas un viss pārējais būra ekipējums šodien pa gaisu vēl nav gājis, tādēļ secinu, ka karstajam laikam ir vismaz viena burvīga īpašība. Idille. Vēl tikai šiem aiz ausīm pakasīt, uztaisīt kaut ko ēdamu un pēc tam nedaudz pieklājības robežās paposties uz koncertu.

Māju tā arī nespēju pilnībā satīrīt. Slinkums tāds, ka varētu visas brīvdienas vienkārši nogulēt, vai vismaz vāļāties pa gultu ar kafijas krūzi ķepā un kaut ko graužamu blakus. Ai, un vēl kādu filmu, protams. Tā būtu lieliska relaksācija pēc sportiskās nedēļas.

Vispār es jau sāku skatīties aviobiļetes un booking.com. piedāvājumus.

Vakar noskrēju 5 km līdz tam pat neapjaušot, ka vienā rāvienā tā varu. Īstenībā tur bija pieci-koma-pieci, bet tos pārsimt pirms un pēdējos metrus es nosoļoju, lai sirsniņu pie slodzes pieradinātu. Sports ir kā narkotika, kura ļauj iekārot spēku un izturību. Vēl arī ideālu augumu un mundru garastāvokli pat pēc pāris nemierīgi gulētām stundām.

Vismaz atkāpties vairs nav kur - sporta kluba abonements ķepā un personīgais trennerītis blakus. Izvēles vienkārši nav ;)

Izpalika pēdējā laika interesanti atradumi. Lūk, te arī tie.

http://www.quotegeek.com/ (tiem, kuriem patīk izlikties gudrākiem un filozofiskākiem, t.sk. arī man)

http://www.jani.lv/ (tas par svētkiem, oriģināi)

http://wordle.net/ (par šīs lapas lietderību vēl neesmu pārliecināta)

http://www.adme.ru/ (industrijas 'balss sauc')

http://archija.info/dump/alexa.html (pavisam svaigi uzzināta saite - visiem dzeltenās preses un A.Jolkinas cienītājiem)


Ok, pagaidām viss.

Man nepatīk svētki, jo tie neļauj atbrīvoties. Drīzāk kā polietilēna maisiņš ar uzkarsētu 'momentu' - rada eiforiju, bet var arī nosmakt no pārliekas to baudīšanas. Man nepatīk svētki, jo tie uzliek man pienākumu. Justies labi, sekot kolektīvajai laimei, bezapziņai un hedonistiskai apmierinātībai, akceptēt tos kā pašsaprotamu aktivitāti.

Es piekrītu Jungam un pat atzīstu, ka arī manī ir neliela kolektīvās bezapziņas uztvere. Un tikai tāpēc, jo vēl neracionālāku izskaidrojumu es vairs neatrodu, es skriešu, lekšu, plosīšos, dzeršu, svinēšu, priecāšos, ar vieglu smīnu un ironijas devu iekļaujoties kopējās masas noteiktajās svētku tendencēs.

Man nepatīk svētki, un es tur neko nevaru padarīt.

P.S.
Interesanti. Atradu, ka cilvēkus nevar iedalīt tikai ekstravertos vai intravertos (pēc Junga)
• Ekstraverti cilvēki: vērsti uz āru, interesējas par faktiem.

• Introverti: klusi, interesējas par idejām.

• Jūtu cilvēki, kas pieņem lietas tādas, kādas tās ir, un jūt "šo mirkli".

• Intuīcijas cilvēki, kas paļaujas uz nojautām, iedvesmu un "sesto prātu".

• Iejūtas cilvēki, kas augstu vērtē cilvēkus un lietas.

• Domas cilvēki, kas lemj saskaņā ar loģiku un analīzi.

//http://www.liis.lv/kultvest/kultura/uzsk20/citati.htm//

Man ar sevi vienai pašai šovakar mājās ir ļoti 'fanīgi'!

Pavasara gulbis

gulbji mirst arī pavasarī
lūk tas peldēja
svētdienā miris
uz sāniem
griezdamies straumē
un es gāju uz apaļo lapeni
un virs galvas
dievi greznos ratos
suņi sievietes
griezās,
un nāve
noskrēja man pa rīkli
kā pele,
un es dzirdēju ļaudis nākam
ar piknika groziem,
dzirdēju smieklus
un jutos vainīgs
gulbja priekšā
it kā nāve
būtu kas apkaunojošs,
un es aizgāju projām
kā muļķis
un atstāju viņiem
savu skaisto gulbi.
/Čārlzs Bukovskis
atdz. J. Elsbergs/

The mobile phone you just called is either switched off or out of radio coverage...

Man veikalā uznāca nepārvarama vēlme iegādāties alkoholu. Precīzāk - Dlight, īpaši, kad atcerējos, kā tas garšo. Vispār sagribējās alu. Gandrīz jau pastiepu kalsno ķepu, lai atvērtu aukstumskapja durvis, kad atcerējos parasto scenāriju pie kases.
"Jums ir astoņpadsmit? Lūdzu, Jūsu personu apliecinošu dokumentu!".

Par spīti savam cienījamajam (man tā gribētos domāt) vecumam, mana bērnišķīgā sejiņa vēl arvien jau vairākus gadus nevieš pārliecību tirdzniecības jomas apkalpojošā personāla vidū.
Tā tiešām man jau ir trauma un kļuvusi par tādu kā fobiju.

Fooorši.


Es izbaudu skaņas. Komunikāciju. Brīvību. Prieku. 'lielais pirmdienas projekts' arī bīdās uz priekšu. Priecē. Ilgāk gan atkal darbā pasēdēju, bet ļoti pozitīvā atmosfērā. Pilnīgi pretēja diena vakardienai.

Varbūt.

Atklāju kaut ko manā izpratnē pagaidām 'ūberkrutu', 'ūberjocīgu', 'ūberprogresīvu' - i-doser. Iespējamos efektus vēl neesmu izpratusi, bet skaņa jeb troksnis ir pavisam neizprotams (www.i-doser.com). Fonā skan 'cocaine', un es nevaru saprast, vai mana galva tiešām griežas no lieliskās skaņas viļņu iedarbības, vai arī no nosacīti vienveidīgā trokšņa.

Pagaidām ir pārāk liela interese, lai es uzdrošinātos izslēgt tumbiņas un atgriezties pie tradicionālākiem mūzikas stiliem.

Vēl + atklājums šajā sakarā ir audio.lv (nē, man par šo reklāmu neviens nav maksājis!), kur beidzot ieraudzīju rakstus pazīstamajā latviešu valodā par skaņas iedarbību, tehnisko pusi, pat klasisko mūziku - tā teikt, visām gaumēm un padziļinātākai audiālajai izpratnei, nevis tikai meinstrīma stilu 'virtuves pusi'.