~Otrais dublis~

Tikko ar kolēģi runājām par foto-grāfēšanu. Par melnbalto 'pozīciju', kad skaties kāda pseido-mākslinieka veikumu, un gandrīz visas bildes ir melnbaltas. Vai arī, kad pats uzskati, ka mākslu var sameklēt tikai pelēko, balto un pavisam tumšo toņu variācijās. Sakat, ko gribat, bet tā ir tikai tāda iesācēja stadija, kad visas b&w 'mirkļu ķeršanas' liekas awesome. Bezkrāsu bilžu lielo īpatsvaru vēl pastiprina neoficiāli atzītais stereotips, ka profesionāļiem ir tuva tieši ahromātika.

Tālāk mana radītā vizuālā teorija apgalvo, ka nākamais estētikas pieturas punkts ir 'blāvinātas' krāsainu toņu variācijas - jau solis tuvāk pilnvērtīgai krāsu mācībai, pa vidu paspējot iestarpināt arī kādu 'full color' performanci vai sajūsmu par to.

Un pēc tam iestājas līdzsvars, kad tonis un krāsu variācija redzams kontekstā ar ideju un vizuālo vēstījumu.

To tik es pēc saviem novērojumiem.

Varbūt viss sākās ar domu par drēgno laiku. Varbūt tas sākās pat jau ar salīgajām kājām pa nakti. Īstenībā tikai tad, kad braucu 'vienpadsmitajā' un filozofēju par to, vai mēs izvēlamies, kur piedzimt, vai tomēr nē, ņemot vērā to, ka nepatīkamā laika un apcerēto finanšu dēļ, pavīdēja doma pārcelties uz kādu siltāku mītnes zemi.
Domas vienmēr ir pārmaiņu priekšvēstneses.

Vienu mirkli uz visu paraudzījos no jokaini nenopietnā skatu punkta. Drīzāk - pīļu dīķa skatu punkta. Hei! Nerisinam taču mēs te baigās globālās problēmas, globālus darba uzdevumus, un, īstenībā, tam ir tik pat maza nozīmē kā punktam pasaules kartē ar nosaukumu 'Latvija'. Un nenopietnības ideja manī tobrīd bija paspējusi iekosties tiktāl, lai vide, notikumi un pienākumi rādītos pavisam gaisīgos pasteļtoņos. Nu, tā, ka vienalga. Pozitīvi vienalga. Viegli-vienalga.

Līdz mazās bailītes par neseno spontanitāti bija pievienojušās apcerīgi nenopietnajai sajūtai.

Es nojautu, ka pilnmēnesim varētu būt nelāga ietekme uz manu nervu sistēmu.

CIBA - neliels, apaļš trauciņš ar vāku no bērza tāss (nereti arī darināts no plāniem koka dēlīšiem vai citu koku mizas). C vāku un dibenu pie malām piestiprina ar koka tapiņām. Latvijā C lietoja g.k. sviesta un biezpiena uzglabāšanai, kā arī šņaucamtabakas un rotu glabāšanai.

//Blūma D. Mazā mākslas vēstures terminu vārdnīca//

Pamazām, bet uzstājīgi izbalo atmiņa. Grūti atcerēties, piemēram, ko darīju brīvdienās. Tas gan noteikti nav dienu vienmuļības vēstnesis, tikai saaukstēšanās un neliels pagurums domāt.

Tagad ir īstais laiks, lai mēģinātu aizbraukt kaut kur noskaņas meklējumos. Nav svarīgi - merīgi neitrālas vai pretenciozi kategoriskas. Prasās pēc tripa uz kādu neskartāku nostūrīti, kuru vēl nav okupējusi industriālā urbanizācija. Primitīva vēlme pabūt pie dabas.

Šovakar "Arsenāls". Rīt - mans izklaižu arsenāls.

Šodien sajutos kā mazā mīļā čiepiņa - ņemt un ielīst kādam azotē. Nav brīnums, ka apģērbs rada noskaņojumu - šobrīd neracionāli artistiskais outfits tā vien 'kliedz' pēc uzmanības un novērtējuma, pretstatus vakardienas atturīgajai elegancei. Un domas arī pilnīgi citas, kā cita cilvēka prātā radušās.
Būšu pieskaņojusies šodienas rudeņvasarai - asi saulaina ar reizēm spēju lietu sejā. Man ļoti ļoti patīk šodiena, šodienas laiks un rītdienas domas. Katru gadu pavasaris kā TOP gadalaiks tiek gāzts no pjedestāla, un tā vietā līdz pirmajam sniegam iecelts sentimenta pārpludinātais rudens. Paskumt ir skaisti, ja vien tas paliek tikai emocionālas nepieciešamības veidā. Paskumt un kaut ko uzradīt. Sentiments ir produktīvs. Īstenībā pat katru mākslas izpausmi varētu mērīt sentimentos, un manifestēt 'radošuma fiziku' ar savām aprēķina formulām, kurās valdītu pilnīga iracionalitāte. Brīžos, kad parastie mākslas likumi nedarbojas, jo visur ir struktūras.

Tāpēc jau es vairāk arī neesmu uzrakstījusi nevienu dzejoli. Jo, redziet, viss ir pēc priekšrakstiem. Pat to, ko redzi, visticamāk attēlosi nepareizi, jo pastāv kanoni. Kanoni, kuru struktūra vislabāk zināma to uzturošām struktūrām. Viss, kas nav sistēmā, ir ārpus tās. Viss, kas ir ārpus sistēmas, ir nevēlams.
Paldies, kvalitātes, profesionālie, ētiskie, morālie, lirikas, valodas, mākslas standarti! Tikai gandrīz vairs neviens nepatērē standartizētu produktu.

( puķes puķītes. noskaņai. )

 

( panaivie brīnumi )

Man nav īsti ko rakstīt, bet manai galvai jaušama līdzība ar tukšu kasti. Tā nav ne nodrāztā rudens depresija, ne panīkums, bet tāds 'nevājš' intereses trūkums par visu, kas nav digitāls. Tikai vēl štātes (lasi: drēbes) aktuālas, jo, kā reiz, svētdiena tika pavadīta kā vēl nekad lietderīgi - iepērkot 'lai-neteiktu-ka-nav-ko-vilkt' stila kara ekipējumu. Ja pie interesējošām nodarbēm neskaita arī piektdienas vakara izklaides, kas tika aizvadītas zem alko zīmes, tad esmu nonākusi līdz stadijai, kad manas vēlmes aprobežojas ar 'ēst', 'gulēt' un ..

P.S. Gribu vēl tikai uz bibliotēku aiziet pēc kaut kā pseido-intelektuāla. Citādi manai 'piedrāzt-visus' sajūtai nebūs psiholoģiska pamatojuma.

'Salasījos' unsend atklātās 'vārsmas'. Tik dažādas. Personiskas tomēr, bet neīstajā vietā. Jo liriska sentimenta pavadīts literārs teksts ir kā novazāta palaistuve, kuru ir lietojuši visi, liekot viņai kļūt 'nodrāztai'. Piedodiet, sensitīvie!
Ir skaisti (un neviens cits vārds šeit neskan labāk) rakstīt no sirds, patiesi, izlikt emocijas, aizrautīgi klabinot taustiņus, just tik dziļi tik dziļi, ka neviens cits nesapratīs. Bet tieši tāpēc to nevajag darīt publiski. JO nesapratīs. Un uzrakstītais no malas liksies naivi muļķīgs, pat smieklīgs.

Tikai tāds viedoklis, viedoklītis, pavisam maziņš 'pīkstiens'..

Vairāk šādas mākslas būs šeit

Kā turpinot domu ķēdi, aizdomājos par filmām un tipāžiem. Tiem pašiem, kurus piemeklē attiecīgā stila kinematogrāfijai vai iecerētajiem tēliem. Esmu sapratusi, ka tomēr nevaru būt psiholoģiski nomocīta dzīves cīnītāja no Trīra filmām, lai kā arī nesajūsminātos par viņa psiholoģiski spēcīgajām varonēm. Tāpat es nespēšu uzņemties arī Almodovara apsolītās kaislības. Pat franču kino sentimentālais gaisīgums man īsti neder, un Ženē Amēlijas bērnišķīgā jokainība 'uzdzen' vieglu nepatiku un pamatīgu neizpratni.
Mana pievilcība ir tik pat klasiska kā sengrieķu kariatīdu precīzie sejas vaibsti un proporcionālās auguma formas, bet skatienā bieži vien pietrūkst tā noslēpuma, ko meklē visi Eiropas jaunie neatzītie censoņi. Tādēļ grimmētāja pie labākās gribas mani varētu ielikt tikai pseido Meganas Foksas veidolā par godu kādai Holivudas 'grāvējfilmai', kur neliela deva riskantu aktivitāšu un kāds Bonda meitenes ierocis ir kā papildinājums sievišķībai.

Mans izskats uzliek zīmogu. "Bams! Tu esi sīkā!" - uz pieres parādās svaigi ietetovēts marķējums pēc katra jauniepazītā cilvēka skatieniem. Kāpēc tādas domas, kāpēc tieši šodien? Vienkārši. Slepus lūkoju bildes, kuras varbūt pat nevajadzēja 'lūrēt' un spītīgā dusmībā lādējos uz saviem apaļajiem vaidziņiem, nedaudz uzrauto snīpīti, lielajām ačelēm - piemīlīgo 'purniņu', tā teikt. Salda, naiva, sīka un atvērta - tā vizuālā pārliecība spogulī mēģina man ieskaidrot. Un te sākas apburtais aplis. Uzskatu, ka tas ir visnotaļ tālu no patiesības, apkārtējie mēģina pārliecināt par pretējo, es mēģinu pārliecināt apkārtējos, galu galā - mans spoguļattēls beidzot pievienojas situācijai un iesaka nekašķēties, bet piespēlēt. Nekas, manai wannabe aktrises karjerai tas tikai par labu nāks.

Atļāvos būt vāja. Ir tik grūti iemācīties būt vienai/m. Bet tik sasodīti noderīgi. Drīzāk saprast, un pieņemt. Nebaidīties pastāvēt par sevi, ar neatkarīgu viedokli. Nenobīties tad, kad iekšēji it kā gribas 'piederēt', tajā pat laikā nespējot pakļaut savu individualitāti konkrētām kolektīvām prasībām.

Ar šaubām pamazām mācos vājumu pārvarēt. Vēl dažreiz 'uznāk', bet īstenībā jau palicis pavisam maz. Pēc tam, kad tas 'vājums' ir pārgājis, rodas gluži pamatota varas apziņa. Drīzāk sava spēcīguma sajūta. Baiļu nav. Gandrīz nemaz.
---
Man tikai vēl traucē mana pārliekā diplomātija un gadījumi, kas 'izļoga' šķietami stabilo pašpārliecības 'kāršu namiņu'.

Laikam bija tāds teiciens, ka katrs saņem pēc nopelniem. Es beidzot arī. Visu laiku apsmēju WoW spēlētājus, līdz pati pamēģināju 'paniekoties' ar šito MMORPG. Jāatzīst, ka biju kļūdījusies savos augstprātīgajos spriedumos, un spēle ir patiešām adiktīva.

Šī diena jau iesākās 'kreisi'. No rīta vēru meilus vaļā un priecājos par dusmīgo vēsti, ka viena kampaņa gluži negāja kā plānots. Un tagad VIŅŠ IR PAZUDIS. Johaidī! Tā lidmašīna jau nosēdās pirms 4 stundām, telefons izlādējies un pat mamma jau uztraukta mums zvanīja. Tik stulbs satraukums, kad nezini - vai vēl jāpagaida, vai tiešām jāceļ panika. Bezpalīdzība mani kaitina visvairāk.
Nelāgi, ka pat ar jauno meiteni vēl neesmu aprunājusies, bet drīz nervozitāte sasniegs augstāko pakāpi.

Man ir jāsaņemas! Jā, es to varu! TO taču dara tik daudz cilvēku.. katru dienu, vairākas reizes nedēļā, dažreiz gan tikai vairākas reizes mēnesī vai pat vienu reizi pa trim. Man ir viena izteikta patoloģija - hroniska nespēja ciest grīdu mazgāšanu. Pat, ja tas ir tikai 4x4 m liels virtuves linolejs, toties, sasodīti netīrs un man par spīti - balts.

Jūtu arī, ka dibens un kājas bik sūrst - laikam tomēr būšu nedaudz apdedzinājusies. Tā, lūk, sākās mans mēģinājums 'pārcacoties' vismaz uz vasaras sezonu.

Lai cik muļķīgi es tagad arī neizklausītos, nekaunēšos atzīt savu sajūsmu par vasarīgo iedegumu. Tajā ir kaut kas ļoti ļoti uzbudinošs. Ai fīl hot hot HOT! Ja vēl fočuks ķepā būtu, tad Jūs man tādas modeļkas bildes redzētu. Bet pie vainas var būt arī enerģiskā mūzika, kas u-trubā uzlikta. Uzreiz spars darboties, šiverēties pa māju, satīrīt vēl atlikušos kvadrātcentimetrus un izbaudīt gaidīšanas prieku. Un iztēloties sevi kādā ātrumtrasē uz mocīša. Pasmaidu.

ai, vienkārši sadomājos par daudz. saskatu draudus tur, kur to nemaz nav. Bet bailes jau īstenībā ir noderīgas. Tās palīdz saglabāt modrību, piestrādāt pie sevis un mēģināt visu darīt labāk.