~Otrais dublis~

Varbūt viss sākās ar domu par drēgno laiku. Varbūt tas sākās pat jau ar salīgajām kājām pa nakti. Īstenībā tikai tad, kad braucu 'vienpadsmitajā' un filozofēju par to, vai mēs izvēlamies, kur piedzimt, vai tomēr nē, ņemot vērā to, ka nepatīkamā laika un apcerēto finanšu dēļ, pavīdēja doma pārcelties uz kādu siltāku mītnes zemi.
Domas vienmēr ir pārmaiņu priekšvēstneses.

Vienu mirkli uz visu paraudzījos no jokaini nenopietnā skatu punkta. Drīzāk - pīļu dīķa skatu punkta. Hei! Nerisinam taču mēs te baigās globālās problēmas, globālus darba uzdevumus, un, īstenībā, tam ir tik pat maza nozīmē kā punktam pasaules kartē ar nosaukumu 'Latvija'. Un nenopietnības ideja manī tobrīd bija paspējusi iekosties tiktāl, lai vide, notikumi un pienākumi rādītos pavisam gaisīgos pasteļtoņos. Nu, tā, ka vienalga. Pozitīvi vienalga. Viegli-vienalga.

Līdz mazās bailītes par neseno spontanitāti bija pievienojušās apcerīgi nenopietnajai sajūtai.

Es nojautu, ka pilnmēnesim varētu būt nelāga ietekme uz manu nervu sistēmu.