~Otrais dublis~

Es šodien tik skaidri sapratu, cik liela atšķirība ir starp to dzeju, ko rakstu sev, un to, ko parasti ziedo mākslai, izdzīvo un ir tajā iekšā. Tas vairs nenozīmē manifestēt tikai savu iekšējo pasaulīti ar pofigisma masku. Tas nozīmē atdot sevi masām, rakstīt pareizi, kurā nav individuāla viedokļa par dzeju. Tajā ir tik daudz pārsteidzošas loģikas, sakarību un likumu. Man likās, ka tai nav jābūt ierāmētai, vismaz manējai.
Nācu no Arkādija parka puses gluži kā pastaigājoties, samiedzot acis vakara saulē, un smaidīju. Tik forši!