~Otrais dublis~

Tik gūti bija šodien. Nesākt raudāt. Viņš ienāca, lai ielietu kafiju, un es turējos. Viss kārtībā, es spēju tikt galā ar savu darbu. Kaut vai aiz spītības. Bet tik ļoti vilka uz "pinkšķi". Noguruma dēļ. Pēdējās trīs dienas no darba neizeju laikam ātrāk par astoņiem, un ierodos arī ātrāk. Un tāpat nepaspēju visu izdarīt. Pilnīgi vai ārdīties gribas.
---
Dažreiz šķiet, ka esmu psiholoģiskais monstrs. Gribas kādu sagraut. Arī šobrīd. Bet tā vienkārši ir mana neizcīnītā cīņa no pagātnes, ko mēģinu izspēlēt ar visiem, kuriem ir kaut cik spēcīgs raksturs. Psiholoģijā tā laikam bija kaut kāda sublimācija. Jūtas no viena cilvēka pārnest uz kādu citu un pavērst pret viņu. Nav svarīgs cilvēks, svarīga ir emociju būtība. Es vēlos spēlēties ar cilvēkiem. Laikam tāpēc, ka vēlos to izdarīt tikai ar vienu cilvēku. Man sāp. Vienmēr sāpējis. Un vienmēr būs sāpīgi.
Es esmu atklāta, sevi analizēju, savas emocijas, visu saprotu, bet tik un tā - nespēju neko labot. Tas ir tāpat kā bezkaislīgi konstatēt faktu.

//Es Tevi negribu, nemīlu, nepieķeros, nealkstu. Es Tevī tikai redzu sevis cienīgu pretinieku. Sevi. Savā dziļākajā būtībā mana galvenā cīņa vienmēr būs cīņa ar sevi. Vismuļķīgākais, ka sevi nevar uzvarēt, tikai savaldīt un nedaudz pakļaut. Uz laiku. Es cīnos ar 'vējdzirnavām', un laikam tādēļ man šķiet, ka miera manī nebūs. Es negurstoši meklēšu, kā Tevi pakļaut, tādējādi pakļaujot sevi. Es meklēšu ceļus, kā Tevi pieradināt, tādējādi pierodot pie sevis. Es meklēšu iespējas Tevi savaldzināt, bet īstenībā es mēģināšu iemīlēt sevi//

Es redzu sevi no malas. Man bail, ka nespēju tā kārtīgi kādam pieķerties. Gribētos, bet šķiet, ka visi man apnīk. Lūdzu, par tādu abstrakciju kā mīlestība vispār nerunāsim. Vienalga. Esmu plēsējs un savā dziļākajā būtībā tāda būšu vienmēr. Vienmēr. Vienmēr...