![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Mierīgi. Tikai vakarā tā nedaudz 'palidinājos' un 'satricinājos'. Viss OK. Turu sevi savos rāmīšos un robežās. Vismaz ārēji. Nu, kā, nu, kā, nu, kā... es varu tik viegli pakļauties enerģijai?
Vakarā pašapziņu pacēla kāds 'jokainis', nonesoties lejā pa bibliotēkas kāpnēm, ganrīz vai mani apķerot un izšaujot: "Jūs labi izskatāties!". Gluži apstulbu no tik atklātas uzvedības. Nea, laikam ne-latvietis.
"Paldies!" bija vienīgais, ko varēju izspļaut uz tādu impulsivitāti.
"Pagaidiet mani!"...un tālāk es nedzirdēju, jo jau paspēju iznesties pa bibliotēkas ārdurvīm, cerot, ka viņš man nedzīsies pakaļ.
Toties 'es sevi mīlu!' jautājums atkal tika aktualizēts un pieņemts kā pašsaprotams fakts. Kopā ar to 'lidonīgo' sajūtu.
Jau no rīta es zināju, ka būs īpaša diena. Pasaule nepārstāja griezties un šokolādes lietus nesākās. Bet kaut kas bija noticis ar laiku. Tas bija kļuvis patīkamāks. Pat 'visazināšana' šodien apciemoja. Mana mīļā sajūta, ka es zinu, kas būs. Bet baidos noticēt, jo pamatot nemāku. Tikai kaut kur iekšā ir vāja apjausma, un man atliek gaidīt. Pēdējā laikā daudz arī 'deja vu'. Tas viss jau ir bijis. Man tikai jāatceras (un tāpēc arī laikam ir tā iekšējā zināšana, jo kā var nezināt notikušo).
Laiks ir relatīvs! Un man dažreiz šķiet, ka es vienlaicīgi atrodos pagātnē, tagadnē un nākotnē. Vienota šo laiku apziņa, kur laiks nemaz neeksistē. Jebkura pagātne var kļūt par nākotni, un tagadne vienlaicīgi ir nākotne un pagātne, jo tas jau ir noticis, tikai es to neatceros, tāpēc pieņemu par neizprotamo nākotni.
OK, es esmu nojūgusies, vai ne?
Vakarā pašapziņu pacēla kāds 'jokainis', nonesoties lejā pa bibliotēkas kāpnēm, ganrīz vai mani apķerot un izšaujot: "Jūs labi izskatāties!". Gluži apstulbu no tik atklātas uzvedības. Nea, laikam ne-latvietis.
"Paldies!" bija vienīgais, ko varēju izspļaut uz tādu impulsivitāti.
"Pagaidiet mani!"...un tālāk es nedzirdēju, jo jau paspēju iznesties pa bibliotēkas ārdurvīm, cerot, ka viņš man nedzīsies pakaļ.
Toties 'es sevi mīlu!' jautājums atkal tika aktualizēts un pieņemts kā pašsaprotams fakts. Kopā ar to 'lidonīgo' sajūtu.
Jau no rīta es zināju, ka būs īpaša diena. Pasaule nepārstāja griezties un šokolādes lietus nesākās. Bet kaut kas bija noticis ar laiku. Tas bija kļuvis patīkamāks. Pat 'visazināšana' šodien apciemoja. Mana mīļā sajūta, ka es zinu, kas būs. Bet baidos noticēt, jo pamatot nemāku. Tikai kaut kur iekšā ir vāja apjausma, un man atliek gaidīt. Pēdējā laikā daudz arī 'deja vu'. Tas viss jau ir bijis. Man tikai jāatceras (un tāpēc arī laikam ir tā iekšējā zināšana, jo kā var nezināt notikušo).
Laiks ir relatīvs! Un man dažreiz šķiet, ka es vienlaicīgi atrodos pagātnē, tagadnē un nākotnē. Vienota šo laiku apziņa, kur laiks nemaz neeksistē. Jebkura pagātne var kļūt par nākotni, un tagadne vienlaicīgi ir nākotne un pagātne, jo tas jau ir noticis, tikai es to neatceros, tāpēc pieņemu par neizprotamo nākotni.
OK, es esmu nojūgusies, vai ne?
Ņemot vērā, ka temptation lately ir baigais.
Un tas viss dēļ tiem sūda mazvērtības kompleksiem un sajūtas/bailēm no Ne-vajadzības...
Ar kompleksiem ir dziļā 'dirsā', zinu. Ja tādi ir, tad diez vai pats spēsi no tiem atbrīvoties. Pat ar ļoti dziļas sevis analīzes palīdzību. (tas no savas pieredzes). Ja ir tāda iespēja, tiešām, tiešām aiziet pie speciālista (lai gan tas maksā).
No filozofiskā viedokļa - vai Tev gadījumā nav tā, ka Tu kaut ko meklē dzīvē (un nevari atrast, jo nezini, kas ir tas, kas trūkst... laimei)?
Un ja nu es atrodu kādu, teiksim tā, kandidāti, tad vienā brīdī, man sāk pārņemt tā rotaļlietas sajūta, bet tas jau ir no mazvērtības kompleksiem..
es par vīriešiem, kurus esmu vēlējusies, nesaku kandidāts, jo, kur ir izvēle - tur noteikti nav patiesu jūtu. Muļķīgi, bet tik tiešām var būt tikai viens cilvēks vienā Tavā relatīvā dzīves laikmetā (un kad Tu satiksi - Tu vienkārši to zināsi :)).
Rotaļāšanās drīzāk ir tā vēlme pakļaut to otru, pierādīt, ka, 'es pieradinu Tevi, nevis Tu mani, tādējādi, es varu sāpināt Tevi, nevis Tu mani...'