~Otrais dublis~

You Are An INTP

The Thinker You are analytical and logical - and on a quest to learn everything you can. Smart and complex, you always love a new intellectual challenge. Your biggest pet peeve is people who slow you down with trivial chit chat. A quiet maverick, you tend to ignore rules and authority whenever you feel like it. In love, you are an easy person to fall for. But not an easy person to stay in love with. Although you are quite flexible, you often come off as aloof or argumentative. At work, you are both a logical and creative thinker. You are great at solving problems. You would make an excellent mathematician, programmer, or professor. How you see yourself: Creative, fair, and tough-minded When other people don't get you, they see you as: arrogant, cold, and robotic

Mana būtība ir duālā un ik mirkli balansē uz "tā nevajadzēja darīt" un "es tā daru" robežas. Zinu, kā ir nepareizi, bet parasti sanāk tā arī darīt, vismaz gribas.

Tāds sadistisks prieciņš piekāst visus. Jūs man tā, tad es jums šitā.

.. kā kļūt pašpārliecinātākai, atbrīvoties no tās mūžīgāks par-visu-atbildīga sajūtas, atļauties pasūtīt visus kad un kā vien to vēlos, nerīkoties vienmēr pareizi kā labajai, godīgajai meitenei, neuztraukties par pārējo attieksmi un viedokli.. un vēl.

Man tiešām tas sevī kaitina. Tiklīdz kāds ko iebilst par mani vai manu rīcību, es kā aita sajūtos vainīga. BET tā nedrīkst. Pati to apzinos - jāpastāv par sevi, bet ar emocijām ir kā ir.
Argh, tā 'besī ārā'.

Pamazām tieku pāri tai sajūtai "man.vajadzēja.šogad.pabeigt.to.skolu". Sāku pieņemt, ka ne vienmēr viss notiek kā gribētos, un notiek uz labu. Be tik un tā aizvainojumu uz savu darba devēju tas nemazina. Tāda sajūta it kā es sevi būtu ziedojusi darbam, bet pretī neko par to neesmu saņēmusi. Vienmēr apzinīgā, jaukā, iztapīgā.

'Vot tā', sākās protesta vilnis. Uhhh.
http://www.tvnet.lv/women/health/article.php?id=5064068
mjā, esmu dzīvs piemērs.

Tik viegla, ka varētu uzdejot uz vienas stīgas.

Atlūgums ir iesniegts. Atkal radošums, iedvesma, atbrīvotība. Labi.

Un es Tevi neciešu, cilvēk. Ja Tu bļausi, es kliegšu pretī. Nav vairs pieklājīgi jāizturas pret katru, kura ambīcijas pārsniedz varēšanu. Atļaujos 'pasūtīt' visus, ja kaut kas nepatīk.
Laikam viss tas aizvainojums tagad nāk ārā, drīzāk ļauju tam izpausties, jo nav vairāk jātēlo labā, uzcītīgā darbiniece, tajā pat laikā samierinoties, ka kolēģe ir tāda ņuņņa, kas jūtas slikti ik pār nedēļu, ir kaprīza, izlutināta un bērnišķīga. Tik tiešām - mani kaitina, ja cilvēks ir baigais 'dīcējs', 'īdētājs' un īpaši, ja mēdz izvairīties no darba. Tad ej prom, ja savādāk nevari, nevis izdomā jaunu plānu, ar kādu dīkšanu un teātri mēģināt tikt ātrāk prom.

Ne reizes sava darba laikā neesmu ņēmusi slimības lapu, neesmu pat tērējusi 'legāli' kavēšanai paredzētās slimības dienas. Būs jāaiziet pie savas ārstes, jāpasūdzas par kaut ko, lai vismaz beigu etapā tāda lielāka atelpa sanāk, finansiāli nezaudējot.

Небо волнами прямо под нами
Можно руками луну
Мокрые звёзды с пальцев, как слёзы
В чёрном бездонном тону
SOS по антенне, тоненькой вене,
Ты частотою лови
Просто дотронься, пены не бойся,
Рядом со мною плыви[..]
---
Vairs nav, ko rakstit. bet gribejas. ieksa ir un nekadi nenak ara radosa veida. tas viss palika uz ta papira ko pusvakaru apzimeju, taisot m.d.

es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka es esmu jauka

Kuru gan es cenšos apmānīt?

Ir doma. Nav domas.

Nē, laikam tikai viena.
"Katrs ir bijis sevi pazaudējis un sevi atkal meklējis,atkal meklējis - atkal meklējis. Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav. Tāpēc es nebaidos par sevi. Nebaidieties arī jūs par mani."
//Imants Ziedonis. "Epifānijas"//

Tāds dīvains sapnis. Gāju pār kaut kādu tiltu pāri upei (gluži kā pār Daugavu), tikai tilts bija šaurs ar margām abās pusēs, asfaltēts. Un tomēr man bija bail. Tad pēkšņi tas bija kļuvis plats, pār to brauca autobusi un bija tieši pietura.. bet neviens nestājās un es nevarēju iekāpt. Visi gāja man garām. Un visur ūdens, ūdens, ūdens.

Esmu pasivitātes "kalngals". Brīvdienās pilnīgi neko negribas darīt. Tikai lasīt kaut ko (hmm, kā būtu ar arhitektūras tematiku?), pamācīties, vienlaicīgi dzerot pavieglos kokteiļus. Smadzenes, kā parasti - sviestā. "Pamēģini Tu kaut ko pasākt ar izp* smadzenēm!" vakar viņam kliedzu. Taisnība - ar tādu domāšanu var dzīvot tikai savā pasaulītē. Nu, un, ka es ātri mainu domas - vienu brīdi gribu visu darīt, skriet, lekt, darboties, otru jau - tikai gulēt, "čilot" un pavadīt laiku pēc iespējas mazkustīgākā stāvoklī. Ja neskaita dejošanu. Bet par to es varu "kviekt", cik gribu. Pēdējo divu nedēļu laikā vēl neviens nav ieklausījies, tāpēc.. kā parsti, ejam kaut kur dzert. Viss. Kāda vēl dejošana (kratīšanās mūzikas ritmā)?

Mūzija ir vibrācija! Mūzika ir vibrācija?
Kā tur īsti bija ar skaņas viļņa dabu pēc fizikas likumiem? Līdzigi gaismai, savā ziņā arī elektroniem? Vienīgais fantastiskais izskaidrojums, kāpēc tā spēj iedarboties uz nervu sistēmu.
Izvēlies, kādu garīgo vēlies, klausies, ko izvēlējies! (reklāmas saukļa kropļošana šoreiz lieti noder).
Nē! Muļķīgi! Apziņas plūsma tomēr nespēj sacensties ar tās kontrolētāku versiju loģiskā saprāta izpildījumā.

Šodien atkal apcerīgās domas. Kaut kas uz filosofijas pusi velk. Vispār esmu īsta Sofija (atceroties sophein nozīmi) - mīlu vārdus, sajūtas, cilvēkus (nu, tikai dažreiz) un par visu vairāk vēlos, lai mani "liek mierā". Īpaši tas attiecas uz brīžiem, kad sabtransā rakstu kaut ko telefona piezīmēs. Dažreiz rodas sajūta, ka kāds traucē tikai ar to vien, ka atrodas blakus. Enerģētiski. Besī ārā un viss. Racionāli pamatot nemāku, un negribu arī.

Nu, re, atkal skan kaut kas no Step Up, un rodas cita doma, "fiška".

He's a stranger to some
And a vision to none
He can never get enough,
Get enough of the one

For a fortune he'd quit
But it's hard to admit
How it ends and begins
On his face is a map of the world
(A map of the world)

From yesterday, it's coming!
From yesterday, the fear!
From yesterday, it calls him
But he doesn't want to read the message here

On a mountain he sits, not of gold but of sin
through the blood he can learn, see the life that it turn
From council of one
He'll decide when he's done with the innocent[..]

//30 seconds to mars//

Viss realizēsies. Negribu pārāk piedomāt pie tā. Lai nav, kā vienmēr - "Ai, tomēr nesanāca!". Bet, jā. Jā. Jā. Jā! Lai vai kā, bet būs, un šoreiz es nekļūdos savā izvēlē. Viena no retajām izvēlēm, ko balstu uz sirdsapziņu (nē?), sajūtām (nē?)... sirdsbalsi (jā, īstais vārds). Ziedonim bija (un vēl jau kādās grāmatās arī ir) epifānija par "sirdsvārdiem". Vienmēr nāk prātā, iedomājoties par jebkādu vārdu, kura gramatiskā sakne ir "sird..."

Vakar tāda sajūta, ka sabrukšu. Ar prātu saproti, ka viss kārtībā, bet emocionāli brūc pa gabaliņiem. Un pēc tam lasi kopā. Viss jau ir labi. Tikai izturības par maz, slodze par lielu, un cilvēki parāk agresīvi. Tādos brīžos gribas kliegt - "Nošaujiet mani!". Vai vismaz zem kāda transportlīdzekļa paskriet.
Tomēr palieku savā vietā, mācos savaldīt neracionālās sajūtas.

Viss kārtībā. Laikam.

Emocionāli uzvilkta, savilkta, 'pār-vilkta', nospriegota tā, ka mazākā grūdiena rezultātā tiks atbrīvota mana negatīvisma "kinētiskā enerģija". Un nesakiet, ka neesat to pelnījuši. Paši vainīgi, ka uzprasās. Tas attiecas uz jebkuru, kurš atļāvies 'apkalpojošo personālu' izmantot par savu emociju miskasti. Tā brutāli sagāzt iekšā īmō drazas.
Es dažas reizes dzīvē tik esmu nodomājusi tos lāsta vārdus - "Kaut viņš/a nospr...!" (pat bail uzrakstīt, jo vārdi nav tukši savā būtībā, bet ietver sevī nesaprātīgi lielu enerģiju). Bet, kad trešdien tā nodomāju, pat nenožēloju. TĀ izturēšanās, sava pārākuma izrādīšana un negatīvās enerģijas uzkraušana atraisīja manī slēpto talantu... nolādēt. Man bail, ka jā.

P.S. Un tagad, kad to uzrakstīju, sajūta, ka nes kur parādījies tik daudz spēka un enerģijas. Vajadzēja kaut kur izlikt to sajūtu.

Your EQ is 133

50 or less: Thanks for answering honestly. Now get yourself a shrink, quick! 51-70: When it comes to understanding human emotions, you'd have better luck understanding Chinese. 71-90: You've got more emotional intelligence than the average frat boy. Barely. 91-110: You're average. It's easy to predict how you'll react to things. But anyone could have guessed that. 111-130: You usually have it going on emotionally, but roadblocks tend to land you on your butt. 131-150: You are remarkable when it comes to relating with others. Only the biggest losers get under your skin. 150+: Two possibilities - you've either out "Dr. Phil-ed" Dr. Phil... or you're a dirty liar.

Ar kaķeni pa manas sirds sieniņām! Un savādāk nevar. Citādi vēl, maita, izturēs. Un es vairs nevarēšu ar smīnu sagaidīt katru mānīgas laipnības pielietu dienu. Tā teikt, paņirgāties. Un, ja man jautātu vai piederu pie tiem stiprajiem cilvēkiem, es labāk pirmo reizi mūžā mēģinātu aizturēt elpu uz pāris minūtēm, lai ienirtu vismaz tuvākajā peļķē. Nebūtu jāatbild. Tik vienkārši.
Tik vienkārši, kā uzvilt tos īsos svārkus, nodefilēt gar spoguli. Un ielikt atpakaļ skapī līdz nākamajam manifesta mirklim. Pašai sev.


Nē, nē, labāk tomēr parunāsim par Euribor, vai vismaz fondiem un akcijām. Es labāk ierokos informācijas kalnā. U

Vai "pumpainas" kurpes ir kaprīze vai tomēr vajadzība?
Un viss atkal ir skaisti... Vienmuļi, bet tomēr savā vienkāršībā skaisti. Labi tā mierīgi dzīvot. Ne rūpju, ne "bada". Līdz brīdim, kad atkal kaut kas notiks, saviļņosies, uzsprāgs, un norims. Tāda riņķveido kompozīcija sanāk.

Šovakar, goda vārds, ja nebūtu tāda noguruma pēc darba, iet izdejot savu vienmuļību ārā no sirds.

Sēžot autobusā vai ejot pa novakares pielietajām ielām, pat negribot nākas domāt tādus tekstus, kas sirdij liek notrīsēties "pulicera prēmijas" gaidās. Bet tiekot pie pī sī, tas viss kaut kur izgaist - drīzāk pazūd tajās ielās, tajos putekļos, nogulsnējas, lai kāds cits gājējs tās paceltu un aiznestu gabaliņu tālāk.

Šis vakars bija tieši tāds. Kad uznāca skumja, patīkams nogurums, ilgošanās, tad atkal neremdināms dzīvesprieks, bet tagad - vienkārši apmierinātība ar kārtējo brīdi atpūtas.

Phe, cik salkani sanāca. bet tomēr... es varētu rakstīt, rakstīt, rakstīt..

Jūtos tik vainīga. Par to, ka domāju.

Lasu iepriekšējos ierakstus un secinu, ka kopš janvāra 'viss pa vecam'. Atkal tā šausmīgā steiga darbā un mācībās. Everything's fine. As usual. Tikai neticās, ka aprīlis jau klāt. Vēl nedaudz, jāsaņemas.
Dzīve ir tāds rāms plūdums, kur nav vietas liekām emocijām. Un tā ir labi. Mierīgi (ja neskaita tādas dienas kā šī un vakarējā, kad daļa nervu netur tieši mācību slodzes dēļ).
Ik pa brīdim šaubos. Un atkal nomierinos.

Bet tā jau būs vienmēr.

Tikai ceturtdien uz brīdi atcerējos iepriekšējo 'dzīvi'. To jautro, sabiedrisko, ar lielu devu azarta un jaunām pazīšanām. Situāciju, kad pilnīgi drebuļi pārskrien no vēlmes iepazīt un komunicēt.

Tikko iedomājos par cilvēkiem, kas man senāk bija svarīgi.

Tagad nav.
Un nākotnē noteikti būs vēl daudz un dažādi.
Vispār mainījusies attieksme pret jēdzienu "draudzība". Senāk man patika dziļas attiecības, kopīgi noslēpumi, tenkas, domas, intereses. Šobrīd ir tā sajūtā, ka blakus gribu tikai vienu cilvēku. Kurš nevar būt konkurents kaut kādā jomā, šķērslis kaut kam, "sirdsapziņas tēlotājs"

Tātad.. Kas jauns pa šo laiku noticis? Var teikt, ka gandrīz nekas ievērtības cienīgs, tāpat kā var apgalvot, ka katru dienu kaut kas mainās. Visvairāk jau domas, viedoklis. Iepriekšējās "fizikālās" emocijas ir noplakušas [vai arī ar pragmatisma palīdzību "noplacinātas"]. Jo ir labi tā, kā ir tagad. Man nevajag jaunas vētrainas emocijas tikai tāpēc, lai uz brīdi dzīvē kaut kas būtu savādāk. Vissvarīgākais tomēr ir tas iekšējais miers, kas ik pa laikam uzrodas un atkal pazūd.
---
Tikai tās mācības. Domas par to, kā visu paspēšu. Darbs, mācības, bakalaurs, "privātā dzīve" [skan tik "nūģiski"]. Cenšos "uzlikt mīksto". Cenšos darīt tikai tik, cik varu.. un gribu. Bet kaut kā grūti sanāk. Ieaudzinātais "apzinīgās meitenītes" sindroms mani nelaiž vaļā. Bet es esmu cītīga skolniece [pasmaidu]. Vismaz pamazām arvien labāk sanāk neuztraukties gandrīz ne par vienu pienākumu. Tikai darīt tik,cik manos spēkos un par pārējo nedomāt.

Vieglāk palika.
---
Un tagad - filmu vakars. Ja vien vēl kāda vīna pudele būtu "aizķērusies" [pasapņot nav kaitīgi].