~Otrais dublis~

Es esmu tik slinka. Ka nespēju sakārtot māju. Ka nespēju atkal pievērties kursadarbam. Ka nespēju pat saplānot savu laiku. Ka nespēju pat pieturēties pie šī plāna. Ka nespēju sevi svākt.

Laika tik maz, bet es vēl atļaujos to šķērdēt.
Apsēdies, padomā ar mierīgu prātu, noskaņojies uz "pozitīvā viļņa". Saņemies!
---

Šodien pārlasīju veco dienasgrāmatu. Patīkami un ļoti, ļoti skumji vienlaikus. Tās atmiņas man atkal lika sailgoties pēc tiem laikiem. Un zinu, ka, tagad darītu pavisam savādāk. Lasīju un domāju, ka tiešām uzvedos muļķīgi. Pilnīgi vai kauns palika par vecajām izdarībām.

Šodien tik skumji. Tik skumji, ka mājās nākot par izkaucos. Laikam jau mani uz to pamudināja arī tas vīrieša uzbrauciens trolejbusā. Es gan viņu domās iesaucu par.. lai nu paliek - kad dusmojos, tad domās cilvēkus nolamāju visārpārtīgākajiem vārdiem, nejusdama ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus. Tas pats attiecas uz lādēšanos un izfantazētu nogalināšanu. Tās ir emocijas, un neredzu nekādu jēgu tās iegrožot, kāmēr vien tās nenodara kādu ļaunumu arī apkārtējiem. Ne tikai man.

Likās,ka nebūs tik žēl aiziet. Bet bija. Jau pa dienu, kad darīju vajadzīgos darbus "rāva uz kaukšanu". Zemais pašvērtējums. Fui!

Vienkārši atkal ir pienācis tas dzīves laiks, kad pārdomāju, ko es gribu un kas es gribu būt. Un stulbākais, ka nezinu. Līdzšinējie mērķi ir kaut kur pazuduši. Vairāk negribu. Tāda neskaidra nojausma, ka pietrūkst "dziļuma", tā paša, kas manī bija senāk - tās domas, pat darbos tas parādījās. Gribas darīt to, kas mani piepilda. Bet.Nav.Laika.

Cik patiess ir pieņēmums, ka viss notiek negaidot. Tāpat kā tas, ka pieņemot kaut ko par ļoti iespējamu vai pašsaprotamu, galu galā visi loģikas (pieredzes) likumi tiek apgāzti. Un paliek tikai varbūtības teorijas prakstiskā daļa.

Mana galva pilna ar protoniem, elektroniem, molekulām un joniem. Šodiena arī. Drīzāk tās emocijas, emociiijaaas. Es atkal uz kādu brīdi nedraudzēšos ar veselo saprātu. Es laikam zinu, kāda ir iedvesma. Dzīvot.
Ne velti tik mierīgi palika, tik droši, tik priecīgi, tik... Un sajūta tāda, it kā būtu atkal kā pirmoreiz iemīlējies. Bet tā paliek tikai paradigma. Es neesmu iemīlējusies, es tikai priecājos dzīvot (lasi: just). Gluži kā toreiz.. ai, viņš nāk

Šonakt sapņos, tā vien liekas, redzēju vienas vienīgas adatas, ar kurām mani vēlējās sadurstīt - te kāds nezināms puisis uz ielas, te kāds, kurš lauzās iekšā manā dzīvoklī. Vienā vārdā - sviests.
Aiii, nemāku vairāk rakstīt, kā senāk, salikt tāādus liriskos teikumus. Kaut kas tomēr ir neglābjami zudis. To laikam sauc par notrulināšanos. Iekšā tukšums.

Biu pazaudējusi savu dienasgrāmatu. Zinu, muļķīgi izklausās.. bet tagad tā ir atpakaļ. Es arī esmu atpakaļ, bet liekas, ka tagad vairs tikai gribas būt skatītājam no malas. Nav tā vēlēšanās savu dzīvi eksponēt vispārējai preparācijai [un rakstīt tik sarežģītus teikumus ar laikam vairs ne]. Miers. Man tagad ir vajadzīgs tikai miers, un vēl kāds. Lai tā arī paliek.

Es tikai iemēģinu... :)

Viņš atmeta uz atpakaļu galvu, atbalstīja to pret sienu un aizvēra acis.
- Tev viss kārtībā? - ar bažām pajautāju
- Jā, es vienkārši izbaudu mirkli...

Laikam tomēr esmu pārāk... un tagad nevaru atrast īsto vārdu, varbūt, flirtīga. Man gan labāk gribētos teikt pozitīvi noskaņota. Un vēl viens secinājums - neizturies pārāk labi pret sava vīrieša labāko draugu, jo viņš var izdarīt stulbus [nepamatotus] secinājumus. Laikam jau komunikācija man vairāk ir kā spēle. Tāds interesants, pozitīvisma pilns ping-pongs, kuru saņēmējs var nepareizi interpretēt. Nu, ja, cilvēki vairāk pieraduši pie negāciju un agresijas pilnas attieksmes, bet es vienkārši nespēju neizturēties mīļi pret gandrīz jebkuru, ar ko kontaktējos (ja vien tas cilvēks nav manā "melnajā sarakstā").
Jābeidz te burkšķēt, vienkārši tā attieksme nāca pēkšņi. Zinu, jau zinu, psihologs tādu reakciju izskaidrotu ļoti interesanti (es nojaušu, kā). Pasmaidu.

*~Full Moon... makes me sick!~*
Vakarnakti kaut kā pārcietu. Pilnmēness. Un man gandrīz vienmēr pilnmēness laikā nežēlīgi sāp galva. Grr... mājā nebija pat ne puse tabletītes tailenola. Nācās mocīties. Miegs ar nebija no ciešākajiem. Kā minimums, pamodos vismaz 3 reizes. Laikam arī tāpēc bija tās psihozes 5dien (un jau paspēju sevi pieskaitīt pie cilvēkiem ar mentāliem traucējumiem).
Sazvanījos ar mammu.
- Es Tevi mīlu!
- Es Tevi arī ļoti mīlu!
Pārāk reti to kādam saku, bet es cenšos. Es vēl mācos būt mīļa. Savulaik man tas netika iemācīts.

Vakar pie loga bija pienākusi varavīksne. Es viņai palūdzu, lai katra nākamā diena būtu labāka par iepriekšējo...

Jo vairāk gribas no apkārtējiem dzirdēt pārliecinošu Viss būs kārtībā!, jo biežāk to sāc teikt citiem. Tā vietā, lai meklētu atbalstu, mēģini to dot, tā sevi pierādot sev pašai. Vismaz man tā ir.
Fight for yourself! gribas man tagad teikt un jūtos ar tāpat... Apziņa, ka gāzīšu kalnus, ja vajadzēs. Un pastāvēšu par sevi un tuvākajiem.

Bet V.iņam gribas aizsūtīt Es Tevi gribu... satikt! un kaut uz pāris stundām aizbēgt no pasaules. Uzsēsties uz tā rozā mākoņa, kas man nepārtraukti galvā un palidināties augstāk kā jebkad esmu uzdrošinājusies.

*~Priekā!~*
Uznācis rijamais. Sāku pārrevidēt visu, kas ir kaut cik ēdams. Pa vidu arī kaut ko padomāju, un ik pa brīdim atkal sajūsminos par savu izvēlēto C daļas priekšmetu šajā semestrī. Pilnai laimei vēl pietrūkst  pavisam nedaudz [naudas - kā vienmēr]. Bet vienmēr jau kaut kā pietrūkst.
Žēl to bērnu, kuriem šodien atkal uz skolu...(ja godīgi, tad tomēr nē). Man ar būs jāsaņemas aizbraukt uz fakultāti, tikai to apņemšanos kaut kā kavē vēlme sadzerties tonnu nošpas un atlūzt uz dīvāniņa.
--- bet vakarā pieturamies pie tradīcijām un dzeram datumam par godu.

*~Eglantine (no angļu val.) - egoisms, mežroze, subjekts~*

Mūzika ir viena no tām lietām, kas ļoti spēj ietekmēt manu garastāvokli. Klausos kaut ko skumju no Moby repertuāra un sāku just, ka pašai šķērmi ap dūšu paliek. Tāda nevajadzīga melanholija un vieglas skumjas. Būs jāuzliek kaut kas enerģiskāks. Bet negribas, jau tāpat ir apziņa, ka šodien laikam atkal nāksies komunicēt pārsvarā tikai ar sevi, jo pārējiem ir milzīgie brīvdienu plāni, kuros mana klātbūtne neietilpst. Sāku pierast būt viena (bet ne vientuļa) un gandrīz vai to izbaudīt - varu atļauties padomāt par lietām, kurām senāk sanāca skriet garām. Drīkstu būt egoiste un laiku veltīt tikai sev. Drīkstu būt narcise un ilgāk aplūkot sevi spogulī, eksperimentēt ar savu sievišķību un tās ieročiem. Drīz man būs jāatgriežas sociumā un es būšu sagatavojusies (*pasmaidu*).