Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

cik labi būtu paziņa(s), kurš nodarbotos ar upcycling -
šodien plānoju izmest pāris drēbes, ko es parasti nedaru, jo drēbes neizskatās pēc materiāla, kas sadalīsies ātri vai veidojot dabasgāzi.
*
pavasara tīrīšana manās mājās ir periodiski visa gada garumā. katru reizi, ko piekārtojot, izmetu ārā makulatūras kaudzīti. un ne tikai to.
ceru kaut kad tikt galā ar savām kastēm tik tālu, ka tās=manas lietas ir samazinātas līdz efektīvam minimumam

un ko darīt ar krāmu(greznumlietiņu n stuff) kasti, ja ne smieties, es nezinu! grāmatu kastes der par galdiņiem, ja ne citādi.

šodien tik brīnišķīgi jauks garastāvoklis,
ka gribas ar to padalīties.

Vienā jaukā dienā pie manis darbā ierodas boss (bosu ir vairāk nekā darbinieku, bet šis ir bosu boss, kā man vēlāk saka):
-Zdrastvujte. [to] i [to] estj na meste?
-Labdien, nav gan.
-(..)
-(..)
-A u vas probljemi s russkom? Jūs taču strādājat klientu apkalpošanā!
-Man ir problēmas ar [tādiem] un [tādiem] vārdiem.
Un te nu mēs pārejam uz latviešu valodu, ko boss, izrādās, ļoti labi prot. Bet es esmu aizskārusi un pārkāpusi nerakstītu normu, neatbildot viņa valodā - lai gan es saprotu krieviski, un boss prot latviski jeb mēs saprotamies, šāds kompromiss nav iespējams. Bet kurš gan runās tai, otrā valodā?

Kādreiz valodu jautājums bija vieglāks. Mēs to uzdevām, vai neuzdevām, un turpinājām runāt par sadzīviski eksistenciālām problēmām (par kopīgiem draugiem, kino, pat pareizizrunu vai 20 santīmiem cigaretēm, jo meitenei rokā bija metāla stienis, vai to, kam tiks uzsista acs, jo puisis neatbildēja pareizajā valodā). Nu katrā ziņā, ilgāk par pāris minūtēm tas sarunā cilāts netika pat tad, kad pa medijiem izvazāta tika skolu reforma un krievvalodīgie (mēs toreiz vēl teicām:krievi) sargāja savu kopīgumu, pulcējoties skolu stadionos, rajonu klusajos stūros un dažus no latviski runājošajiem neitralizējot vietējās slimnīcās (skat. iepriekš).
Un te nu ir kāda pāri pāršauta strīpa - ar parakstiem un dusmīgām acīm, ar ķēžu vēstulēm, un galu galā, papagaiļveida žurnālismu. Valoda, kas ir instruments, saziņas līdzeklis un kultūras asinsrite, pēkšņi ir kļuvusi par ieroci, un, kad bērnudārzā un pagalmā no grupasbiedriem mācījos vārdus "privet", "da", "net" un citus ("sobaka"), nedomāju, ka kādreiz būs smagi tos lietot.
Kaimiņi tā saka. Arī mani vecvecāki tā saka, un nezinu tādu personu, kurš nedomā, ka valoda ir bagātība. Tomēr nu, gan, strādājot ikdienā "aiz letes", šķiet, ka daru pāri maziem bērniem, kuri nesaprot ne vārda latviski, bet sarauc pieri (skolu reforma? reforma?!) arī tad, kad saku elementāru 5 vārdu teikumu, gan šķiet, ka daru pāri tiem krieviem, kas ciena savu valodu un negrib dzirdēt izkropļotus "četirdesjatj" vārda "sorok" vietā, kad man sajūk, un, jā, man sajūk! Un, galu galā, viņi mani nelabo. Retais lūdz runāt latviski. Citi pasmaida. Nudien - kad man bija pieci-seši gadi, es arī nespēju nesmieties par "kakis" un citām pērlēm.
Vienmēr es esmu turējusies pie pārliecības, ka pēc viena, pēc diviem, pēc trīsdesmit indivīdiem nespriež par visu tautu, kultūru un par visu kopumu, bet man šķiet, ka aizvien vairāk indivīdu ļaujas šai galējībai. Kā gan citādi, ja pārdevēja tev saka, ka veikalā plēves maisu/mīļākā saldēdiena/putraimu noteikti nav, nu naav!, jo visdrīzāk viņa nesaprot tavu jautājumu, un tu jau noskumis dodies prom, bet nejauši to atrodi? Avīzes šādas parādības skaidro ļoti izsmeļoši, un ar vispārinājumiem ("pārdevējas ir dumjas", "stulbie štrunti", "valdība vainīga") vieglāk dzīvot, daudz vieglāk, nekā meklēt kopīgu valodu - pat, ja kopīga ir viena, pat divas.
Mani kādreizējie paziņas, ar kuriem bērnudārzā, pagalmā un arī skolā runāju krieviski, ir paklīduši, viņi kontaktējas savu paziņu lokā. Tā.. tā mūsu sabiedrība sadalās. Ar skolām un paziņām. Un ar absurdu nevēlēšanos iedziļināties vai aprunāties sarunas biedra valodā.
Un ir jau taisnība, ka latviešiem ir mazākas izredzes darba tirgū, kur to pieprasa, jo ir kolektīvi, kā, piemēram, mans. Šaurpierība (valodas nacisms?) galu galā nu jau dala pat sfēras, kurās drīkst būt vienā un divās, un trīs noteiktās valodās runājošie. Bet ir tik nepatīkami, tik sāpīgi, kad valoda cieš un nākas ironizēt par absurdo esperanto, ar kuru gan nebūtu problēmas - nesaprašanās līmenis pieaugtu vienlīdzīgi.

pamosties no rīta un divu soļu attālumā no durvīm ir smaržojoša siena kaudze. saule gozējas uz skārda jumta un plūmju lapām pretējā sētas pusē, aiz siena dzirdama viegla ķēdes žvadzoņa, un drīz jau rasā izmirkušām kājām klāt ir tavi draugi. tas nekas, ka kaudze ir divas reizes augstāka par pašu un nav, kur ieskrieties - pats notikums ir grandiozs un smarža vilināt vilina, un tu mēģini to iekarot vismaz piecas reizes, nelieliem siena kumšķiem noslīdot un izkaisoties zālē, līdz esi nonācis augšā, un padod roku draugam. un tad nāk garām pieaugušais un vai nu smaida, vai lamā par gubas postīšanu, bet tu laiskojies un ķer saules starus, skatoties uz visu no augšas. un tad nošļūc lejā gluži kā pa slīdkalniņu, lai vēlāk to atkārtotu.

Biju slidot. Šķiet, gandrīz jau aizmirsies, kā to dara, tomēr motoriskā atmiņa saka priekšā un vēl iemācījos jaunus trikus. Vienmēr esmu bijusi izbrīnīta par to, ka paskrienot kādam priekšā nākas pārsteigt (nokrist kā no zila gaisa, protams, nejauši), jo nevar jau zināt, ka slidotājs tik ļoti iemīļojis vērties uz saviem purngaliem, ka neievēro tādu slidojošu katastrofu, no kuras izvairīties (izglābt purngalus?) var tikai krītot. Lūk, un mana dullā kompanjōne slidojot apgāza kādu bērnu. Ko, protams, man atstāstīja tik sajūsmināti, ka turpmāko pusstundu, ieraugot slidojošu bērnu, man nāca smiekli - un bērni (ne vairāk par 5 gadiem) bija vairāki, sevišķi izcēlās tādi, kas maziem, ašiem solīšiem mēģināja pa ledu skriet, bet palika uz vietas.

Pēdējo dienu laikā atklāju sevī skolotāju un daudz kā cita jauna, bet labākais ir tas, ka man ir SPILVENS! :) viu viuu, paldies mafia!

Rīt iešu pēc dārzeņpelmenīšiem un varbūt sojaspelmenīšiem, un šī arī ir priecīga ziņa manam iekšējam bērnam, kuram beigušās mācības un pāris brīvu dienu darbā, un kāre pēc viegla lasāmā mērāma mēnešos.

Veidoju starpuniversitāšu sadarbību - sāk veidoties arvien lielākas simpātijas pret pētījumu.
*
Šoziem snieg arī laiks.

Viņdien eju pa pagalmu, pretī nāk vīrietis ar nelielu (jeb mazmazītiņu) sunīti. Pēc viņa garlaikotās un tai pašā laikā nepacietīgās sejas izteiksmes radzams, ka suns visdrīzāk ir draudzenes, nevis paša.
Pietuvojos tuvāk par pieciem metriem, un suns sāk rūkt, un pat tā kā riet.
Vīrietis: "Tccc, страшная собака!"

Fin

Voice Inside: Who is it?

Sheldon: Your doom!

Raj: Don’t say your doom. Who opens the door for their doom?

Sheldon: Good point. Basket of puppies!

Iegāju lolkaķos un sapratu, ka govij nav priekšzobu augšžoklī (ko, protams, vienmēr apstiprinājusi galvaskausa uzbūve). LOL.

līnija.

Dienās kā pirmā darba diena gribas paņemt mājās visus pagalma kaķīšus.
*
Mēģinu saprast, kāds tad ir mans īstais (darbs), pagaidām - eksperimentējot ar to, kā un cik labi mācos jaunas lietas. Nagi jau gan niez likt lietā (arī) tās, kas iemācītas senāk/tiek studētas tagad...
Šeit es varētu iespraust pāris bet, kas konfliktētu savā starpā.
*
Pietrūkst draugu = stiprinu saites ar ģimeni.

sākas septembris, sāk parādīties manas "labākās", senpazīstamās īpašības - uzņemos vēl un vēl lietu un ir jātver pēc plānotāja, un ir, ko ierakstīt katrā laika lodziņā 2 nedēļas uz priekšu.

ne jau man dikti gribējās to skriešanu. gribas to visu darīt :D

nu...kā?!!

āre, nu ļoti ražīga diena Lietuvā un atkal varu mēģināt ievelties akadēmiskajā rakstībā un sajūtā, ka varbūt visu var paspēt sekundi pirms deadline.

Arvien vairāk sāku domāt, ka valoda un kultūra nāk komplektā ar domāšanu, lai gan vienmēr šai idejai gribējies atrast kādu taciņu, pa kuru apiet ar līkumu, adatas caurumu, pa ko iespraukties. JO lai cik labi saprastu angļu vai krievu valodu, meklējot kādu informāciju vai izprotot loģiku, nelīdz tikai ar to, ka saprotu, ko lasu + jauni jēdzieni, jauni apvāršņi.

un kā var būt Masters by Research un citādāks? jo visiem taču ir un pienākas Research.

Ko studēt?
Latvija laikam ir vienīgā, kam tik vēlu pieteikšanās. Šņuuuk. Viss nokavēts.

Nobloķēju internetbanku, jo viņreiz nomainīju paroli.
Nu lūk, zvanu uz SWED un man piešķir "vēl 5 mēģinājumus!" :D

Komunicēt joprojām ir grūti, bet paliek vieglāk
un vieglāk ir ķert lietus lāses piepilsētās, kad tās siltas līst cauri drēbēm un kurpēm un somām un mājām, un cauri spīd puķu pilns gaiss.

Bet cik viegli tagad ir apmaldīties?

Ojes, universitāte ir pabeigta! Dabaszinātņu bakalaura grāds kabatā.