Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

pamosties no rīta un divu soļu attālumā no durvīm ir smaržojoša siena kaudze. saule gozējas uz skārda jumta un plūmju lapām pretējā sētas pusē, aiz siena dzirdama viegla ķēdes žvadzoņa, un drīz jau rasā izmirkušām kājām klāt ir tavi draugi. tas nekas, ka kaudze ir divas reizes augstāka par pašu un nav, kur ieskrieties - pats notikums ir grandiozs un smarža vilināt vilina, un tu mēģini to iekarot vismaz piecas reizes, nelieliem siena kumšķiem noslīdot un izkaisoties zālē, līdz esi nonācis augšā, un padod roku draugam. un tad nāk garām pieaugušais un vai nu smaida, vai lamā par gubas postīšanu, bet tu laiskojies un ķer saules starus, skatoties uz visu no augšas. un tad nošļūc lejā gluži kā pa slīdkalniņu, lai vēlāk to atkārtotu.