valodu.. jautājums
Vienā jaukā dienā pie manis darbā ierodas boss (bosu ir vairāk nekā darbinieku, bet šis ir bosu boss, kā man vēlāk saka):
-Zdrastvujte. [to] i [to] estj na meste?
-Labdien, nav gan.
-(..)
-(..)
-A u vas probljemi s russkom? Jūs taču strādājat klientu apkalpošanā!
-Man ir problēmas ar [tādiem] un [tādiem] vārdiem.
Un te nu mēs pārejam uz latviešu valodu, ko boss, izrādās, ļoti labi prot. Bet es esmu aizskārusi un pārkāpusi nerakstītu normu, neatbildot viņa valodā - lai gan es saprotu krieviski, un boss prot latviski jeb mēs saprotamies, šāds kompromiss nav iespējams. Bet kurš gan runās tai, otrā valodā?
Kādreiz valodu jautājums bija vieglāks. Mēs to uzdevām, vai neuzdevām, un turpinājām runāt par sadzīviski eksistenciālām problēmām (par kopīgiem draugiem, kino, pat pareizizrunu vai 20 santīmiem cigaretēm, jo meitenei rokā bija metāla stienis, vai to, kam tiks uzsista acs, jo puisis neatbildēja pareizajā valodā). Nu katrā ziņā, ilgāk par pāris minūtēm tas sarunā cilāts netika pat tad, kad pa medijiem izvazāta tika skolu reforma un krievvalodīgie (mēs toreiz vēl teicām:krievi) sargāja savu kopīgumu, pulcējoties skolu stadionos, rajonu klusajos stūros un dažus no latviski runājošajiem neitralizējot vietējās slimnīcās (skat. iepriekš).
Un te nu ir kāda pāri pāršauta strīpa - ar parakstiem un dusmīgām acīm, ar ķēžu vēstulēm, un galu galā, papagaiļveida žurnālismu. Valoda, kas ir instruments, saziņas līdzeklis un kultūras asinsrite, pēkšņi ir kļuvusi par ieroci, un, kad bērnudārzā un pagalmā no grupasbiedriem mācījos vārdus "privet", "da", "net" un citus ("sobaka"), nedomāju, ka kādreiz būs smagi tos lietot.
Kaimiņi tā saka. Arī mani vecvecāki tā saka, un nezinu tādu personu, kurš nedomā, ka valoda ir bagātība. Tomēr nu, gan, strādājot ikdienā "aiz letes", šķiet, ka daru pāri maziem bērniem, kuri nesaprot ne vārda latviski, bet sarauc pieri (skolu reforma? reforma?!) arī tad, kad saku elementāru 5 vārdu teikumu, gan šķiet, ka daru pāri tiem krieviem, kas ciena savu valodu un negrib dzirdēt izkropļotus "četirdesjatj" vārda "sorok" vietā, kad man sajūk, un, jā, man sajūk! Un, galu galā, viņi mani nelabo. Retais lūdz runāt latviski. Citi pasmaida. Nudien - kad man bija pieci-seši gadi, es arī nespēju nesmieties par "kakis" un citām pērlēm.
Vienmēr es esmu turējusies pie pārliecības, ka pēc viena, pēc diviem, pēc trīsdesmit indivīdiem nespriež par visu tautu, kultūru un par visu kopumu, bet man šķiet, ka aizvien vairāk indivīdu ļaujas šai galējībai. Kā gan citādi, ja pārdevēja tev saka, ka veikalā plēves maisu/mīļākā saldēdiena/putraimu noteikti nav, nu naav!, jo visdrīzāk viņa nesaprot tavu jautājumu, un tu jau noskumis dodies prom, bet nejauši to atrodi? Avīzes šādas parādības skaidro ļoti izsmeļoši, un ar vispārinājumiem ("pārdevējas ir dumjas", "stulbie štrunti", "valdība vainīga") vieglāk dzīvot, daudz vieglāk, nekā meklēt kopīgu valodu - pat, ja kopīga ir viena, pat divas.
Mani kādreizējie paziņas, ar kuriem bērnudārzā, pagalmā un arī skolā runāju krieviski, ir paklīduši, viņi kontaktējas savu paziņu lokā. Tā.. tā mūsu sabiedrība sadalās. Ar skolām un paziņām. Un ar absurdu nevēlēšanos iedziļināties vai aprunāties sarunas biedra valodā.
Un ir jau taisnība, ka latviešiem ir mazākas izredzes darba tirgū, kur to pieprasa, jo ir kolektīvi, kā, piemēram, mans. Šaurpierība (valodas nacisms?) galu galā nu jau dala pat sfēras, kurās drīkst būt vienā un divās, un trīs noteiktās valodās runājošie. Bet ir tik nepatīkami, tik sāpīgi, kad valoda cieš un nākas ironizēt par absurdo esperanto, ar kuru gan nebūtu problēmas - nesaprašanās līmenis pieaugtu vienlīdzīgi.
-Zdrastvujte. [to] i [to] estj na meste?
-Labdien, nav gan.
-(..)
-(..)
-A u vas probljemi s russkom? Jūs taču strādājat klientu apkalpošanā!
-Man ir problēmas ar [tādiem] un [tādiem] vārdiem.
Un te nu mēs pārejam uz latviešu valodu, ko boss, izrādās, ļoti labi prot. Bet es esmu aizskārusi un pārkāpusi nerakstītu normu, neatbildot viņa valodā - lai gan es saprotu krieviski, un boss prot latviski jeb mēs saprotamies, šāds kompromiss nav iespējams. Bet kurš gan runās tai, otrā valodā?
Kādreiz valodu jautājums bija vieglāks. Mēs to uzdevām, vai neuzdevām, un turpinājām runāt par sadzīviski eksistenciālām problēmām (par kopīgiem draugiem, kino, pat pareizizrunu vai 20 santīmiem cigaretēm, jo meitenei rokā bija metāla stienis, vai to, kam tiks uzsista acs, jo puisis neatbildēja pareizajā valodā). Nu katrā ziņā, ilgāk par pāris minūtēm tas sarunā cilāts netika pat tad, kad pa medijiem izvazāta tika skolu reforma un krievvalodīgie (mēs toreiz vēl teicām:krievi) sargāja savu kopīgumu, pulcējoties skolu stadionos, rajonu klusajos stūros un dažus no latviski runājošajiem neitralizējot vietējās slimnīcās (skat. iepriekš).
Un te nu ir kāda pāri pāršauta strīpa - ar parakstiem un dusmīgām acīm, ar ķēžu vēstulēm, un galu galā, papagaiļveida žurnālismu. Valoda, kas ir instruments, saziņas līdzeklis un kultūras asinsrite, pēkšņi ir kļuvusi par ieroci, un, kad bērnudārzā un pagalmā no grupasbiedriem mācījos vārdus "privet", "da", "net" un citus ("sobaka"), nedomāju, ka kādreiz būs smagi tos lietot.
Kaimiņi tā saka. Arī mani vecvecāki tā saka, un nezinu tādu personu, kurš nedomā, ka valoda ir bagātība. Tomēr nu, gan, strādājot ikdienā "aiz letes", šķiet, ka daru pāri maziem bērniem, kuri nesaprot ne vārda latviski, bet sarauc pieri (skolu reforma? reforma?!) arī tad, kad saku elementāru 5 vārdu teikumu, gan šķiet, ka daru pāri tiem krieviem, kas ciena savu valodu un negrib dzirdēt izkropļotus "četirdesjatj" vārda "sorok" vietā, kad man sajūk, un, jā, man sajūk! Un, galu galā, viņi mani nelabo. Retais lūdz runāt latviski. Citi pasmaida. Nudien - kad man bija pieci-seši gadi, es arī nespēju nesmieties par "kakis" un citām pērlēm.
Vienmēr es esmu turējusies pie pārliecības, ka pēc viena, pēc diviem, pēc trīsdesmit indivīdiem nespriež par visu tautu, kultūru un par visu kopumu, bet man šķiet, ka aizvien vairāk indivīdu ļaujas šai galējībai. Kā gan citādi, ja pārdevēja tev saka, ka veikalā plēves maisu/mīļākā saldēdiena/putraimu noteikti nav, nu naav!, jo visdrīzāk viņa nesaprot tavu jautājumu, un tu jau noskumis dodies prom, bet nejauši to atrodi? Avīzes šādas parādības skaidro ļoti izsmeļoši, un ar vispārinājumiem ("pārdevējas ir dumjas", "stulbie štrunti", "valdība vainīga") vieglāk dzīvot, daudz vieglāk, nekā meklēt kopīgu valodu - pat, ja kopīga ir viena, pat divas.
Mani kādreizējie paziņas, ar kuriem bērnudārzā, pagalmā un arī skolā runāju krieviski, ir paklīduši, viņi kontaktējas savu paziņu lokā. Tā.. tā mūsu sabiedrība sadalās. Ar skolām un paziņām. Un ar absurdu nevēlēšanos iedziļināties vai aprunāties sarunas biedra valodā.
Un ir jau taisnība, ka latviešiem ir mazākas izredzes darba tirgū, kur to pieprasa, jo ir kolektīvi, kā, piemēram, mans. Šaurpierība (valodas nacisms?) galu galā nu jau dala pat sfēras, kurās drīkst būt vienā un divās, un trīs noteiktās valodās runājošie. Bet ir tik nepatīkami, tik sāpīgi, kad valoda cieš un nākas ironizēt par absurdo esperanto, ar kuru gan nebūtu problēmas - nesaprašanās līmenis pieaugtu vienlīdzīgi.
Comments