Saulē kūstošas sniegpārslas krita uz slapja asfalta -

Biju slidot. Šķiet, gandrīz jau aizmirsies, kā to dara, tomēr motoriskā atmiņa saka priekšā un vēl iemācījos jaunus trikus. Vienmēr esmu bijusi izbrīnīta par to, ka paskrienot kādam priekšā nākas pārsteigt (nokrist kā no zila gaisa, protams, nejauši), jo nevar jau zināt, ka slidotājs tik ļoti iemīļojis vērties uz saviem purngaliem, ka neievēro tādu slidojošu katastrofu, no kuras izvairīties (izglābt purngalus?) var tikai krītot. Lūk, un mana dullā kompanjōne slidojot apgāza kādu bērnu. Ko, protams, man atstāstīja tik sajūsmināti, ka turpmāko pusstundu, ieraugot slidojošu bērnu, man nāca smiekli - un bērni (ne vairāk par 5 gadiem) bija vairāki, sevišķi izcēlās tādi, kas maziem, ašiem solīšiem mēģināja pa ledu skriet, bet palika uz vietas.