Diena: "«Vienā gadījumā viņi var savainot sevi un gājējus, citā - ļoti smagi ciest,» pēc Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieka Edmunda Zivtiņa domām no satiksmes drošības viedokļa nepareiza ir velosipēdistu atrašanās kā uz trotuāriem, tā uz brauktuves, tādēļ viņš iesaka Rīgas ielās ierīkot speciālas riteņbraucēju joslas".

Lai cik patīkami nebūtu lasīt šādas atklāsmes no vismaz vienas institūcijas puses, a) vērojums nāk no visai neefektīvas struktūras puses; b) autors/pārraidītājs ir Zivtiņš, no kura saprātīgas lietas jau pierasts dzirdēt, bet gribētu vēl kādu prātīgu galvu; c) (visnopietnāk) kad reiz beigsies šī draudu, baiļu un ciešanu iespējas piesaukšana, mudinot uz kādu vēlamo rīcību?

Šī shēma, protams, ir visai interesants jautājums. Sak, tā ir totalitārisma atrauga vai (post)modernās/riska/individualizētās/paranoidālās sabiedrības dzinulis zem saukļa 'you will live, if...'? Bet citādi šobrīd ar īgnumu vēroju, kā velobraucēji tiek skatīti un definēti kā apdraudēta suga, kuras dzīvotspēja atkarīga no rezervātiem - riteņbraucēju joslām un celiņiem. Nepārprotiet - tas ir vajadzīgs, un, jā, arī drošības vārdā. Taču riteņbraucēji - tie nedrīkst būt Citi, vienmēr sveši, savādi, trakuļi, mākslinieki, margināļi, bieži-apzagtas-personas, idioti, sportisti, kraukšķīši (special_r kā šofera senā sarunā izmests riteņbraucēju apzīmējums).

Štampi nav tikai ārēji. Arī pašas velobiedrības un aktīvisti šobrīd aktīvi nošķiras , popularizējot savu citādību caur velolietošanas praksi, publiski apelējot tieši pie t.s. vērtībām - ekoloģisma, veselīga dzīvesveida, 'velokultūras veidošanas' (kas tas īsti ir, starp citu?). Īstermiņā taktika nostrādā efektīvi - agri vai vēlu kāds arguments cilvēku aizķers. Ilgtermiņā - varbūt tikpat efektīvi, netieša sabiedriskā pieprasījuma veidā. Problēma - citādība nav labs arguments, cenšoties mainīt pastāvošo kārtību. Uzmanību pievērst - jā, un tas ir iemesls, kāpēc esmu braucis Kritiskajās masās un arī virknē citos velopubliskajos pasākumos, kuros neizbēgami parādās neliela karnevālisma elementi, t.i. tiek apvērsta kārtība jeb "pa ielu brauc riteņi". Taču man nepatīk pieprasījums, kas balstīts plikā "mums pienākas, jo esam atšķirīgi" tēzē vien.

Es gribu plašu sarunu rezultātos balstītu rīcību, kas atzītu velosipēdu kā transportlīdzekli - normālu satiksmes vienību, kas ar laiku kļūtu banāls.
Un dažus ceļu policistus uz velo, bet tos gan vēl šovasar.