Pirms pelnītām pusdienām un sapņiem nodungāšu
nakteņstāstu, spilgtu pieredzes un miegainuma savienības augli, poēzijas
savienojumu, ko neparko nedošu ne „Karogam”, ne „Forumam” nenoliedzami
objektīvo faktoru – kautrības un paškritiskuma – kavēts. Ja teikums
Tevi nav atslēdzis no šī ieraksta, esi ticis galā ar mazo pārbaudījumu un, iespējams, tiksi pat līdz liekvārdības blāķa galapunktam.
Ja savu laiku pavadi jeb naudu
pelni, jeb vizinies diennakts tumšākajās stundās apdzīvotās vietās, kuru
kategorizēšanu iztēlē atvieglot vajadzētu atbildēm uz diviem jautājumiem – „Vai šajā administratīvajā teritorijā dzīvo
vairāk par 20 000 iedzīvotājiem?” un „Vai šīs administratīvās teritorijas savos paradumos iedzīvotāji ir
tipiski savas nācijas pārstāvji?” (pareizās atbildes attiecīgi ir „nē”
un „jā”), tad zini, ka šīs gaitas būs vientulīgas.
Un tātad, vientulīgajās
naktsgaitās citus aizņemtos, kas, visbiežāk, ir kaķi (nodeva SC, toties balta
patiesība!)) sastopu uz piecām sekundēm un arī tad – iztālēm un garāmskrejot –
kas gan nemazina šajos mirkļos valdošo abpusējo cieņu un solidaritāti, un
vieglo smīnu par visiem, kas aiz durvīm šobrīd guļ vai mīlējas, vai maniakāli
dirn pie zilajiem ekrāniem valsts televīzijas kanāla pārraidīto porno
skatoties, vai varbūt koordinē pirkstu kustības aizkavēto atskaišu veidošanā,
mācību parādu kārtošanā, ‘WoW’ peripetiju kārtošanā. Kur es paliku? Em, jā, pie
smīna. Tātad es smīnu, tā labvēlīgi, jo zinu, kā tas ir, otrā pusē. Lai paliek.
Ja bubulis Atenšn Spans vēl nav
Tevi sagrābis savās ķetnās, beidzot esi nonācis līdz pastāsta beigu rindkopām –
rakstīt par rakstāmo vienmēr ir bijis daudz vieglāk kā rakstīt rakstāmo, kas
šoreiz ir par iepazīšanos ar To jeb pilnajā vārdā To Neatvairāmi Neizvairīgo, Kas
Reizēm Tuvojos, Reizēm Sagaida, Bet Ir (turpmāk vienkārši To). Mēs iepazināmies
kādā ļoti draņķīga lietus laikā, kad tumsu gaišāku padarīja vien atsevišķo
ielas spuldžu blāvie oreoli lietaina sniega lāšpārslās. Es nebiju tajā labākajā
omā, tāpēc varbūt pārāk vēlu ļāvu nonākt līdz apziņai apjausmai, ka austiņskaņa
papildina svešāki trokšņi, pārrāvieniem, uzsitieniem, savādiem švīkstiem pilni
(nu gatavais ‘neubautens’, tagad varētu smieties, bet toreiz tas nenāca ne
prātā). Domai lēni ietinoties analīzes paltrakā, kura dažus caurumus slēpa
pieļāvumi un iespējas, ‘izņēmu’ līkumu un tur jau Tas stāvējā – pāri dabas
gaismai un tumsai, sniegiem un dubļiem stāvošs dižugunīs laistīgs brīnums, kas lēnīgi
rūca, kā paštīksminādamies par atstāto iespaidu, ļaudams ap sevi tekalēt diviem
humanoīdiem spilgtos tērpos, kas apbrīnojamā kārtā laikam bija kļuvuši imūni
pret Tā lielumu, Tā spēku, kas lauzās ārā no katra stūrīša, katras ieloces,
pēkšņi liekot justiem mazam, vājam, nosalušam un nogurušam, un, it kā ar to vēl
nebūtu gana, liekot ilgoties pēc svaigi ceptām smalkmaizītēm un karstas
aromātiskas šokolādes tases rokās, pašam līgani miegojoties šūpuļkrēslā kamīna
priekšā.
Tad zem vienaldzības maskas paslēpu savu iespaidu kokteili, kas patiesībā
līdzinājās ‘Hersburger’ plus ‘Lāčplēša alus’ diētu mēnesi izturējuša bārmeņa
iesācēja domas, nē, slīdējušas glāzes rezultātam un nomurmināju garbadžmeņiem kaut ko,
kas līdzinājās „G’Mōon!”.
[usjo, pastāstam punktu lieku, sakot jums 'arlabudienu']
|