nesaprotu, kāpēc jūs jaucat vienā katlā sportiskumu un nācijas vēlmi identificēties ar panākumiem starptautiskā mērogā?

Disclaimer: es neesmu fans TV blenšanai, nedz sporta, nedz citā sakarā; mani smīdina un liek ironizēt tie sačokurojušies organismi, kas ar mokām uzkāpj līdz trešajam stāvam, lai sakņuptu un aurētu skatoties čempionu līgu vai kā nu to sauc.

Tak šī ir pavisam cita štelle. Tā aura un atpazīstamība olimpiādei vēsturiski ir tāda, ka grozies kā gribi - tas ir prime-time event un līdz ar to tas vienkārši skaitās prestiži piedalīties, nu un krutākie ir tie, kas dabū tos metāla bļendakus. Viss. Ir tikai loģiski, ka citi pakaļpaliekošie ar prieku un aizrautību seko tam līdzi. Ar tieši tādu pašu intensitāti tiek atskaņoti un reportēti VIDa māži, SVF sarunas un nezin kas vēl. Neesmu stipra Eirovīzijās un Vītoluģimenēs, bet nu tas ir tieši tas pats.

Tas, ka dažus aizķer masveidīgums, ar kādu mediju telpa tiek piepildīta šo notikumu sakarā ir sugubo viņu pašu problēma. Man derdzas, piemēram, ņemšanās ap Vītolu ģimeni un es par to ne interesējos, nedz arī reflektēju apkārtējā vidē. Tas būtu par daudz goda šiem notikumiem, ja es par to rakstītu.

(Reply to this) (Thread)

lai sekojošais arguments būtu godīgs, vispirms atzīšos personiskā ne-sportismā, t.i. šābrīža labsajūtu/formas saglabāšanā regulāras fiziskas aktivitātes man nav svarīgas/vajadzīgas/nepieciešamas (?). Ikdienā sporta lapu izlasu, bet tiešraidēm līdzi sekoju ļoti maz; mājās nav neviena sporta komandas/izlases atribūta. Taču mani priecē, ja pasaules līmeņa sacensībās (sevišķi populārās disciplīnās) Latvijas sportisti apsteidz vismaz 2/3 konkurentu.

Tātad, mani šajās tendencēs aizķer (disclaimer: nekas no zemāk rakstītā nav attiecināms uz Tiem Īstajiem Līdzjutējiem (nu, kā mārtkor's, piemēram)):

1. pilsonim vulgaris ir spējas un vēlme disasociēt sevi (savas intereses) no ārējās pasaules/kolektīva darbības līdz brīdim, kad identificēšanās ar ārējo pasauli (komandu, sportistu) dod sazin kādus bonusus (materiālus, emocionālus...). Nācijas faktors ir svarīgs tikai tad, ja tas vairo bonusa vērtību (mazas tautas panākums blablabla)
1.1. pilsonim vulgaris nav spēju/vēlmju apjēgt sava ieguldījuma iespējas šajā ārējās aktivitātēs, pat ja tas vienmēr sniedz bonusu (pašprieks par piedalīšanos n'stuff).
2. kā kontroles mehānisms darbojas ideoloģiskā formula 'savējie jāatbalsta'. Otrā pakāpe 'viņi jāatbalsta pat tad, kad nav cerību uz uzvaru'. Pretī ceļas pilsonis vulgaris II un rauc uzaci 'kāpēc?'. Un pirmais p.v. spēj pretī celt to pašu - 'tie ir Mūsējie'.
2.1. šajos strīdos gandrīz nekad nemeklē dziļākus cēloņus (ne)atbalstam. ļoti bieži kāds tiek atbalstīts tikai tāpēc, ka neviens cits sportists nav zināms, bet kādu, kam piesiet acis, vienkārši vajag. Tāpat patiešām, vairums mediju politikas ziņu atlases un to daudzslāņainības (trūkuma) ziņā ir vērsti uz viendienīšu - ābečnieku auditoriju.

pietiks. Vispārinot, mani tracina cilvēku spēja identificēties ar kaut ko vairāk kā sevi tikai līdz Svešā parādīšanos. Mani tracina vērtību sajaukums līdz ar tā lepnas publiskošanas brīdi. Mani skumdina fakts, ka pārāk bieži vairs nespējam orientēties kaut kādu elementāro laika pavadīšanas un dzīves izvēļu iespēju jūklī, bet atdodam šīs tiesības TV, kaimiņam vai valdībai (Cibai nedaudz drīkst), viņu tendencēm sekojot ar minimālu pašidentificēšanos, kā tādi pusautomāti, ar vieglu roku metoties jaunā piedāvājumā un aizmirstot visu, kas bijis.

(Reply to this) (Parent)