labi, ka pieminēji seriālus. Lauvas tiesa popularitātes uz straumēkļu (beat this, valodnieki) rēķina, kas seriālu klifhangeru dēļ pārkāpj TV paredzēto 1nedēļa-1cepumiņš ideju. Kurš gan nav piedzīvojis bezmiega naktis, lai redzētu "tikai vēl nākošās sērijas pirmās 10 minūtes"? Nepagūsti ne attapties, kad laika patēriņš kļūst episki nevaldāms.
Ar nostaļģiju atceros laikus, kad nedēļa laika bija spekulācijām par, emm, Maldera appētīto radību vai derībām galvu skaitu, ko nākoštrešdien nocirtīs Mekleods.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas tiesa, neiedomājos - sērija nedēļā patiesi ir gandarījumu nesniedzošs formāts salīdzinājumā ar "sezona pāris dienās".

However - viss storijs, kulminācija un atrisinājums iekļaujas knapā pusstundā, atceļot pienākumu ilgstoši koncentrēties.

Taču no trešās skaldnes - te ir spēja analoģija ar albumu formātu mūzikai, kur sezonu varam uzskatīt par ko līdzīgu & jau atkal secināt, ka tas sniedz vairāk prieka par individuāliem skaņdarbiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Seriāls/albums kā regularizēta koncentrēšanās forma, jā. Mani pašu laikam uztrauc neizpratne, vai pelnītgribošie (varošie) mūziķi bez atskaites punktiem nepārvērtīsies par nekonsekventām singlmašīnām (nu labi, tas notiek jau tagad), nespējīgiem uzturēt kaut vienu koncertu. Tie Mazie Lieliskie, kas dzīvo no koncertnaudām un primārajiem darbiem - tie jau pārdzīvos arī atomkaru, bet Megakoncertu faktoru savā dzīvē pavisam zaudēt nevēlētos.

Kinoanaloģijā tas laikam izskaidro to, kāpēc iešu uz Āvātārīēm un nebūtu pārāk laimīgs, Kidmenu redzot kļūstam par seriālstāru :)

(Reply to this) (Parent)