eerenpreiss

dzird baumas par albuma kā mūzikas ieraksta un izplatīšanas formas nāvi, kam ausī indi pilina un tronī grasās sēsties atsevišķi skaņdarbu brīnumi. Fragmentācija, vienvārdsakot, un pilnīgs liotārs. No visas argumentu virknes (kur izceļas pie kauna stabiem pieslietie mūzu pamesto mākslinieku un mūzikas industrijas resno runčkastrātu izkropļotie tēli) kā spekulatīvākais arguments acīs iekritis apgalvojums, ka subjekti vairs vienkārši nespēj uztvert/saklausīt kaut ko (apmēram) vienu teju stundas garumā. Sevišķi, ja noteiktu fragmentu kvalitāte izceļas uz pārējo draņķību fona. Tam es neticu un galvenais manas skepses iemesls ir skats uz kinoindustriju. Varbūt kļūdos, bet filmu vidējais ilgums pēdējās desmitgadēs šķiet pieaudzis, savukārt tikai specifisku žanru pārstāvji no filmas gaida perfekciju, vienu ritmu un noskaņas kadrā pēc kadra un epizodē pēc epizodes, varbūt nedaudz vairāk ir filmveižu centienu kinovienībā ievietot vismaz kaut ko, kas atbilstu visām skatītāju prasībām.. Pārvēršot teikumus jautājuma formā - kāpēc Homo digitalaudio shufflius nav saņēmis ērtu iespēju kolekcionēt izcilākās kino minūtes, ko pēc tam laist uz riņķi audiovizuālo baudījumu gaidās?* :)

*jautājums balstīts uz pieņēmumu, ka pūstošie kapitālisti (un/vai brīvdomīgie pirātkibertīņi)-tehnokrāti reaģē uz (un rada) pieprasījumu, veidojot attiecīgos risinājumus. youtube neskaitās. un arī mūzikas video nav spējuši aizpildīt šo nišu