Jau rīt pārvācos uz jauno, SAVĒJO dzīvokli un prom no šī komunālā - nevaru sagaidīt.
Darvu medus mucā pilina vienīgi nākamā īrnieka meklējumi vecajai istabai. Tie solījumi noteikti īrēt un tad uzmetieni kļūst aizvien kaitinošāki.
Šodien meitene, kas bija jau all up for signing, atrakstīja, ka tomēr gribot sameklēt tādu komunālo dzīvokli, kurā viņai būtu privātā vannas istaba.
I mean, come on!

Esam nonākuši līdz tam, ka Evija Vēbere esot mūslaiku Vera Singajevska. Varbūt tomēr Marija Kallasa?
Ko nu tur, kautrību pie malas, atveram savas acis un sirdis un pievienojam sarakstam Eviju kā Latvijas kandidātu šeit:
http://www.la.lv/otra-atnaksana-pieci-spilgtakie-praviesi-kuri-sevi-uzskata-par-mesiju

Mani ne tik daudz kaitina neprofesionalitāte (šķība dziedāšana nudien ir very last Tuesday, I mean, millenium), bet gan slēpšanās aiz pseidoradošuma un "būšanas īpašam", lai izvairītos no jebkāda darba ieguldīšanas un pūlēm kaut ko pa īstam apgūt, vienlaikus neatmetot ambīcijas izcelties citu vidū.
Lai gan eksperimentus pseidoradošumā un pseidointelektuālismā mēdz veikt arī ļoti profesionālas vienības, kam tas acīmredzot ir radošās krīzes vai vienkārši neveiksmes brīdis, tas parasti tomēr nav kritiens bezdibenī. Esmu šeit jau iepriekš purpinājis par šādiem saviem novērojumiem gan koncertos, gan teātros. Un ne bez rūgtumiņa atzīstu, ka esmu gar bezdibeņa malu staigājis arī pats - drēbi zinu.

Protams, varam labākajās socantropoloģijas tradīcijās diskutēt par to, kas tad vispār ir mūzika un māksla, bet laikam jau ar prieku varu atskārst, ka vismaz man sev ("priekš sevis", johaidī!) ir diezgan skaidri kritēriji un gaume. Jā, gaumes var būt dažādas. Bet es tiešām neesmu drošs, ka visiem tautiešiem ir bijusi iespēja savu gaumi vispusēji attīstīt, un tā jau ir sistemātiska problēma.

Klausos ļoti jauna, actually talantīga UN prasmīga (jeb savā attīstībā laiku un darbiņu ieguldījuša) cilvēka eksperimentus.
Varu aicināt pievienoties, būs tikai mazdrusciņ jocīgi un "šķībi". Bet tomēr gana, lai veca un mazliet apnikusi dziesma atkal kļūtu interesanta - vismaz man.
https://www.youtube.com/watch?v=8_1vOx2LkS4

Uzvarējām. Tie jaunieši ir tik brīnumains talantīgu, neparastu un sarežģītu personību kopums.
Nevaru nemīlēt.

Man nu jau riebjas tā šeit allaž vajājošā zālītes smarža. Vai varbūt tagad jāsaka - smaka.

Man diezgan ļoti ir izbesījusi pārvākšanās vispār, bet nu šis ir jauns levels. Jaunajā mājvietā meklēju dzīvesvietu kopš jūlija sākuma, bet bez rezultātiem.
Pozitīvais - pilsēta kopumā laikam ir tomēr jaukāka nekā pirmais iespaids atmiņās no vasaras vidus, kad biju uz pāris dienām.

Bet nu šodien es kritu jau tik zemu, ka piezvanīju (!) katoļu (!!) kopmītnēm (!). Diemžēl arī viņiem nav vairs brīvu vietu.
Drusku gribas apgāzt galdu un braukt mājās.

Braucu tramvajā un apskaužu visas tās meitenes un kundzes, kas tērptas vieglās, plandošās kleitās.

Pirmizrāde: done!
Esmu drusku lepns un noteikti priecīgs par šiem pēdējiem mēnešiem.

Pēc vairāk nekā trīs nedēļu sausuma un tveices perioda beidzot arī pie mums negaiss ir jau tik tuvu, ka gaiss smaržīgs un veldzējošs, un zibšņi tuvojas grabēdami.
Istabā negribas ieslēgt gaismu, jo ārpusē tā ir tik spocīgi forša, bet caur atvērtajām balkona durvīm vēl dzird drosmīgākos putnus.
Ik pa brīdim jūtu, ka kaimiņš stāvu zemāk kūpina zaļus dūmus.

[nois]

Neticēsiet, bet mēģinu dzīvi tvert vieglāk, haha!
Pieņemt, ka ir štrunts nebūt pirmizrādes sastāvā, un saglabāt mieru, kad divu dienu laikā drudžaini jāsagatavojas uz jaunu noklausīšanos.
Well, yolo.

Tā sajūta, kad nočakarējies ar pieteikumu visu dienu, samaksā par to nodevu 60 EUR, aizsūti ierakstītā vēstulē un tad pašā vakarā atceries, ka neesi tam paredzētajā vietā parakstījis kopsavilkuma lapu...