Esam nonākuši līdz tam, ka Evija Vēbere esot mūslaiku Vera Singajevska. Varbūt tomēr Marija Kallasa?
Ko nu tur, kautrību pie malas, atveram savas acis un sirdis un pievienojam sarakstam Eviju kā Latvijas kandidātu šeit:
http://www.la.lv/otra-atnaksana-pieci-spilgtakie-praviesi-kuri-sevi-uzskata-par-mesiju

Mani ne tik daudz kaitina neprofesionalitāte (šķība dziedāšana nudien ir very last Tuesday, I mean, millenium), bet gan slēpšanās aiz pseidoradošuma un "būšanas īpašam", lai izvairītos no jebkāda darba ieguldīšanas un pūlēm kaut ko pa īstam apgūt, vienlaikus neatmetot ambīcijas izcelties citu vidū.
Lai gan eksperimentus pseidoradošumā un pseidointelektuālismā mēdz veikt arī ļoti profesionālas vienības, kam tas acīmredzot ir radošās krīzes vai vienkārši neveiksmes brīdis, tas parasti tomēr nav kritiens bezdibenī. Esmu šeit jau iepriekš purpinājis par šādiem saviem novērojumiem gan koncertos, gan teātros. Un ne bez rūgtumiņa atzīstu, ka esmu gar bezdibeņa malu staigājis arī pats - drēbi zinu.

Protams, varam labākajās socantropoloģijas tradīcijās diskutēt par to, kas tad vispār ir mūzika un māksla, bet laikam jau ar prieku varu atskārst, ka vismaz man sev ("priekš sevis", johaidī!) ir diezgan skaidri kritēriji un gaume. Jā, gaumes var būt dažādas. Bet es tiešām neesmu drošs, ka visiem tautiešiem ir bijusi iespēja savu gaumi vispusēji attīstīt, un tā jau ir sistemātiska problēma.

Klausos ļoti jauna, actually talantīga UN prasmīga (jeb savā attīstībā laiku un darbiņu ieguldījuša) cilvēka eksperimentus.
Varu aicināt pievienoties, būs tikai mazdrusciņ jocīgi un "šķībi". Bet tomēr gana, lai veca un mazliet apnikusi dziesma atkal kļūtu interesanta - vismaz man.
https://www.youtube.com/watch?v=8_1vOx2LkS4