Man ir tāds ieradums kā pastaigas maršrutu, īpaši "svešā" pilsētā, izvēlēties variantu "apkārt ezeram".
Tā kā šodien gadījās skaists laiks, tad ezera villas un idilliskie piekrastes skrējēji, vingrotāji un grillētāji ir iepazīti, check.

Mans pēdējais akadēmiskais darbs - es vismaz tā gribu cerēt, jo nu, kamōn, studēt jau 10. gadu pēc kārtas ir crazy - man ir jāraksta DIDAKTIKĀ.
Kā uz kaut ko tādu lai vispār saņemas? Tas ir iespējams?

Atnācu pēc izrādes mājās, ēdu pelmeņus un skatos Graham Norton show sēriju.
#Valentīna diena

"22 gadus vecā Jura Mina savā valstī notiekošajās olimpiskajās spēlēs piedzīvoja debiju šāda līmeņa sacensībās, un jau pāris sekundes pēc priekšnesuma sākuma viņu sagaidīja viens no ļaunākajiem scenārijiem - viņas apģērba augšdaļa noslīdēja un atsedza kreiso plecu."

Kas gan var būt labāks, I mean, sliktāks par šo?

Vienā dienā uz skatuves(-ēm) no jēliem, bet nebeidzamiem jokiem līdz garīgam, bet dejiskam franču barokam un atpakaļ.
Bravo man, ka izturēju šo nebeidzamo stāstu.

Biju uz "Ļeņina eglīti". Atsvaidzinoši, neskaidri, intriģējoši, bez desas.

Tā neveiklā sajūta, kad esi jau ierušinājies gultā, lai pirms iemigšanas drusku paskatītos kādu seriālu, un pēkšņi atceries: "Fuck, es taču nenoņēmu no sejas kosmētiku."

Rudens, aha.
https://www.youtube.com/watch?v=-xKM3mGt2pE

Em, tas ir kaut kāds jaunais stils? Saprotu, katra ieguldītais darbiņš svarīgs, bet baigi sasmējos par preses relīzi:

Jauniestudējuma radošajā komandā arī scenogrāfe un video māksliniece Ineta Sipunova, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, gaismu mākslinieks Kevins Vins-Džons (Kevin Wyn-Jones), muzikālais noformējums Emīls Zilberts, vēsturisko dialogu konsultante Austra Skudra, koncepcijas un dramaturģijas konsultants Matiass Knolls (Matthias Knoll), Pētera Lūča grima autori Zane Žilinska un Romāns Kabaško, Pētera Lūča matu autore – Mārīte Gaidele, uzacu autore – Ilona Zariņa.

Šodien savukārt "Ciniķi". Nez, kaut kā par VN izrādēm vienmēr tik grūti saprast, ko lai sev par piemiņu te uzraksta.
Nē, nu labi, šodien jau bija 3:10, nevis 3:40, un paldies dievam. Aizkulises nezinu, un arī padomu nevarēšu dot, kā būtu vajadzējis ar to materiālu jēdzīgāk tikt galā, jo liekas, ka izaicinājums ir tā kā gandrīz pievārēts.

Bet nu - iedzen drusku tādu "par saknēm būt un ziedus (t.sk. Daudziņu un Zariņu) neapskaust" sajūtu. Un normālu depresņaku arī uzsit, tā ka - cepums par to.