Joprojām nezinu, uz kuru pusi lai skrien, jo vienalga ko es izdarītu un pabeigtu, ir sajūta, ka tā nebija tā pareizā lieta.
Atbilde sevī?

Lietas, vietas, garīgums, domas, cilvēki, dzīvnieki...
crap.

Izrunāšanās ar C. nepalīdz, jo viņam ir mērķis un viņš tā īsti nesaprot, kā lai man palīdz.

negribas pat tulkot.
nezinu kurā sienā vai kalnā skriet.
bezvērtība.
fcuk.

Tatad pirma gramata, ko shogad piebeidzu ir Stivena Kinga "Kerija" latvieshu valoda. Vinja pirmais darbs, lasiju ar sajusmu.


Ka jau teicu Eliinai, ka Kings varetu uzrakstit gramatu ar skjebinoshi laimigam beigam un man taa vienalga patiktu :)

Taatad neslikts sakums.

2. gr. ir Līgas Knēziņas "SMS"
miilas staasts kaa puzle

 nu laikam man nav to rozaa brillu vairak, nevareju iejusties, visu laiku putrojos, bet gramatas ideja un noformejums man vienalga patiik.

Vēl tikai rīt jāaizstāv un tad atkal varēšu sākt dzīvot.

[3:11:46] °ieva: oke, .. liekas, ka tev ir labs garīgais. ;D
[3:12:21] pankūkas?: pārāk daudz smaidiņu?
[3:12:51] °ieva: nop, bez tiem smaidiņiem ir tāda aura, tavām ziņām
[3:13:09] pankūkas?: ooo
[3:13:14] °ieva: (labs - elektronisko ziņu aura) :D

kā pa kalniem, ieskrienos uzrakstu lapu, tad atkal uz divām stundām iestrēgstu un rodas tikai teikums. gribu es piebeigt to darbu, neciešu, ka tādēļ esmu nobremzējusi savu dzīvi, ne draugus satieku, ne radoši izpaužos, ne grāmatas lasu (ja neskaita kursa darbam vajadzīgās). uz pirekšu ķep ļep, galvenais ir uzrakstīt, galvenais ir kaut vai četrinieks. īstenībā palicis ir ļoti maz...

Tomēr jāpieraksta, lai neaizmirstās + kas uzrakstīts, tam lielāks spēks, cerams palīdzēs izpildīt.

Tātad mana jaunā gada apņemšanās bija un ir izlasīt 52 grāmatas un lai neaizmirstos neviena pēc izalsīšanas vismaz pāris rindas uzskribelēšu. Apjomu sev nenoteicu, domāju, ka gada beigās lasīšu plānās bērnu grāmatiņas :D

Pašlaik kursa darba dēļ moku "Uz kraujas rudzu laukā" gan eng, gan lv. (Nevaru izdomāt vai tās skaitīt kā vienu vai arī kā divas grāmatas)

Stundas laikā sapņot tādu murgu, ka vismaz trim naktīm pietiktu, jauns rekords.

Kad es beidzos sapņošu kaut ko mierīgu un jauku.

pilnīgs ziemas miegs šodien virsū nāk un ieskrieties ar nekur nevar - pret vēju un kupenu tik atdurties.

Bet vispār, gribu es tos ziemas priekus pabaudīt, tik laika īsti nav. (es to visādi citādi izniekoju)

vajag man asumu.
joprojām ik pa brīdim atceros, ka gribu zināt, kā sāp dažādi savainojumi.
nebūtu es tik piesardzīga un mīkstčaulīga, dzīve būtu interesantāka.
kāpēc es sevi tik ļoti piesēju, vairs pat nespēju atcerēties, ko es darīju agrāk, cik bezatbildīga vai atbldīga biju.
tikai reizēm patiešām elpoju.

kas man par pēkšņo naidu uz visiem uznācis, bitchy mode.

sākšu vēl pati sevi lamāt, ko tad...
pilnīgi vajag atslābināties un neiespringt.

Kāds man var pateikt, kā es šito - 17.nov. MP - Cradle of Filth, Rotting Christ, Preternatural, Dark End - palaidu garām??!!!
Seriously, kā?!

Stiept vai nestiept lielāku tuneli...?
tāds ir jautājums, varētu līdz 1cm izstiept, tad vnk ir lielāka izvēle smukiem tuneļiem un tie ir redzamāki. dunno.

Diez es arī taisos gulēt ziemas miegu?

Meklēju ku' youtubā zem video ir share poga, nevaru atrast.
Izrādās man tak ir latviski, kopīgot, pff, plus vēl iegult. labi ka pēc atmiņas atcerējos, kur jābūt share pogai.

Man iekšā ir tāda sajūta it kā viss lūstu un plīstu.
Spārdu sevi ar kājām un kliedzu, grimstu un peldu kā sūds pa virsu. Viss kopā un no tā izveidojas nekas.

Somebody needs to fuck my brain and make it pregnant with sanity.

Varbūt, ja būtu strādājusi jau no primā gada, mācētu visu apvienot, tagad man pietrūkst kādas 20 h mēnesī.
Un no miega laupīt ar tās nevaru, vasarā sevi izlutināju ar 8 h katru nakti.

smuki nolakoti nagi, nevis mājasdarbi.


Ko lai dara, ja ēdiens vairāk negaršo?

Fuck.
Pilnīgs bezspēks. Pat elpot šķiet grūti, bet es tik daudz gribu izdarīt.
nu kā lai šādā situācijā rīkojas...

Izlasīju interviju Ievā ar pāris interesantām atziņām, bet katreiz, kad cilvēki saka, ka jābeidz stresot, jābauda mirklis, nav jāmēģina aizbēgt no sevis. Kā to lai izdara bērni, kurus vnk izmanto tik daudz un dažādos veidos. kā viņiem var rasties tā sajūta, ka 'jā, es esmu tur kur man vajag būt un viss notiek tā kā tam jānotiek'. Tad es jauko teoriju nevaru vairs savilkt. Jābūt taču kaut kam tādam, ko vairāk vai mazāk varētu attiecināt uz visiem. Nu ok, varbūt viņi iziet cauri mocībām, kļūst stiprāki, bet vienalga, šaubos, ka tajā brīdī viņiem gribas būt tajā mirklī, nevis aizmukt tālu tālu projām, atdalīties, līdz ir tikai čaula un nekas vairs nav jūtams.

šodien ir viena no tām dienām, kad mani labāk cilvēkos nelaist

un kad esmu viena, tad gribas zemē ielīst, vai arī kamēr es, ielai pāri ejot lietū baudu mūziku, lai nonāvē mani mašīna.

Man tāds glūmīgs noskaņojums, kaitina
šoreiz pirms tetovējuma beidzot jāaiziet ziedot asinis. vismaz piliens jūrā.

visu laiku domāju, ko lai es daru... crap.