Izdomāju ko darīt ar Hunger Games dilemmu, noskatīšos filmas, man jau vnk gribas notikumus zināt. Tas būs ātrāk.

Mēģināju lasīt 50 shades. Vai nu mani tās recenzijas pārāk ietekmēja, bet pievarēju tikai 1 paragrāfu, pāršķīru līdz seksa vietai kkur grāmatas vidū. Tad paņēmu trešo daļu izlasīju fragmentu no vidus, sapratu, ka nekas tur nav mainījies. No tiem nepārtrauktajies Anas iekšējiem jautājumiem sev pilnīgi sāka sāpēt galva. Tad pamēģināju izlasīt trešās grāmatas pēdējo nodaļu, kur ir attēlota 1.gr. 1. nod. no Kristiana skatpunkta. Mazāk drāmas, bet tad atkal sākās tie jautājumi. Un eh.

Nekas Bared to You šķiet būs labāks, kaut vai seksa ainu ziņā, kā arī tajā, ka galvenā varone sev nemitīgi neudzod stulbus jautājumus par visu, kas notiek.

Gribētos tik daudzas grāmatas vēl izlasīt, uz tiem plauktiem skatoties reizēm maza panika iekšā rodas, ka nezinu, kuru lai ņem nākamo, tik daudzas vilina un klusi sauc.

hih, vivo centra skan dzelzs vilks, tumsa, the killers. Man jau patik :)

es sapņoju, ka esmu Stāmerienā.
Varbūt tur es varētu atrast the missing link.
Izrādās- darbs, lai arī cik daudz, nav atbilde.

Prasās pierakstīt visu ko esmu paveikusi, varbūt tad jūtīšos mazliet vairāk darījusi. Galva jau ar ir brīžiem kā caurs spainis.

Saņemties.
Man ir tik grūti nešausmināties par to, kāds ir gala iznākums, ka visu laiku izdzēšu un tik sāku no jauna.

Man tik bieži ienāk prātā pozitīvas lietas, kuras gribētos pierakstīt, gan ideju, gan sajūtu dēļ.
Bet tā arī viss tikai gribēšanas līmenī paliek.
Vismaz jāsāk bildēt to, ko esmu paveikusi, sev atskaitei. Tik daudz ko esmu uztaisījusi, ka aizmirstas.
Ek.

Gribētos tā brutāli nošņāpt to pretīgo gabalu no sevis.

grr... un tad sasist lupatās.

Ik pa brīdim bojā dzīvi...

Pedējie rakstu darbi kaut kā nevedas, kheh.
Ir taču labākas lietas, ko darīt.
Aij vispār vajag tajā lietu kārtībā kaut ko mainīt.

procesā un grūtībās. mantās slīkstošā sajūta un jautājums, kur tas viss pasauli novedīs.

es nezinu vai es rīkojos pareizi pat pēc saviem kritērijiem.
nomest tos smagos kilogramus, jo es vēlos justies vieglāka, ne tik ļoti gravitācijas ietekmēta.
tāds spiediens. crap.

mana veselība mani pieviļ.
jāmācās samierināties, ka nevaru bliezt kā visi citi. ouf.
tāda sajūta, ka manā ķermeņa vidū ir melnais caurums.

vins jau nav vainigs ka es nedaru to vai shito, jabeidz shi absurda sajuta.
Gribi- ej un dari, neviens jau tevi netur.
Man beda un gribas raudat, bet zinu, ka tas neko nemainis, tikai jutisos vel sliktak.
Stulbi.

meh.

cv un motivācijas vēstules rakstīšana vnk rausta manus kompleksus aiz ūsām.



man, lūdzu, darbu.

Es visu laiku kaut ko gribu, kā kaut ko izdaru tā jau citas piecas lietas pa prātu maļas. Un pat ne tā, ka tjip man vajag nopirkt to un šito ar. Nop, tad man vnk vajadzētu daudz naudas. Tgd man gribas tik daudz ko darīt. Brīžiem pat nezinu, kam lai ķeras klāt. Un enerģijas man pietrūkst pat elementārajām lietām.


es esmmu piekususi pati no sevis. mjā. Risinājums?

Vienmēr bija gribējies, lai citi mani saprastu, respektīvi, saprastu to kā es domāju, bet lasot http://mymotherfuckedmickjagger.blogspot.com pēc viena posta, iedomājos, ka es negribētu, lai citiem prāts čakarē dzīvi bieži vien bez iemesla.

Man mājās nav vietas kur visu forši nofotografēt, drausmas. un es tagad domāju, ko man vairāk vajag zibspuldzi vai matu taisnotāju. īsta dilemma.


Gribas visu sākt, bet ir tik ļoti bail no tā, ka kaut kas nesanāks, būs nejauki komentāri.

Joprojām domāju par to atzinības atkarību, nu tā iesēdies man prātā tas raksts, bez maz vai katrreiz kaut ko darot iešaujas prātā doma, vai daru to pati sev vai kādam citam.


Un gribu darbu.

Miegs nepalīdz, guļu vairāk nekā manuprāt ir pieņemams, tādad ok.
Mamma ar neiepriecināja, sakot, ka studiju gados viņa gulēja daudz. crap.
Un tās glavas sāpes.
Un biežā būra sajūta.
ehhh....
es ilgojos pēc kaut kā. cilvēkiem? varbūt. iespējams man pēkšņi gribas sabiedrību.
Tādu nepiespiestu, tagad tikšanās ir tik ļoti jāplāno, spontanitāte izpaliek.
Kaut kas nav pareizi.

Izskatās, ka mehānisms "gatavojies tam sliktākajam" strādā, jo tagad ir tāds - "es taču zināju, ka tā būs". hah. nu gan jau kaut kā.
Bet tagad esmu čakla un cītīgi skatos facebookā pievienotos youtube video.

Vajag kafijas pauzi ar Lindu un Vendiju...

Šķiroju savus cibas ierakstus, secināju, ka gribas dzēst leilāko daļu, kas tapuši pirms 2009. gada. Tikai kaut kā jocīgi liekas, tā taču tomēr bija daļo no manis, manas patiesās domās un kā tad tās var tā ņemt un dzēst ārā. Pff...
Bet nu nepatīk man tas, kāda es biju tad. Tik daudz apātijas un iešanas uz riņķi vien, ka pat man tas ir par daudz. Bet nu dzēst ārā, vai tiešām to drīkst darīt...?

Nu tad tagad es dzeru rumu un tulkoju baigo teksut, kā arī ņemu iedvesmu no burvīgiem blogiem, pamazām pati mēģinu saņemties savus rokdarbus tādā veidā dokumentēt.