Kad šitais murgs reiz beigsies... Sajūta, ka esmu stiprā straumē, bet spēks tik pa laikam minimāli uzpeldēt, lai tikai ieelpotu pietiekami skābekli, lai nenoslīktu.

Man pietrūkst nonstop depresijas stāvokļa. Bija vieglāk. Pēdējās dienās nenormāli crashing, bet šonedēļ tik daudz kas notiek, ka pēdējie mēneši pat nestāv klāt. Kind of paredzēju un tāpēc pagāšnedēļ nopirkām lidmašīnas biļetes, lai ir ko gaidīt. Bet, hey, visam pa vidu liku valsts valodas eksāmenu. Pēc mēneša būs rezultāti, bet nav baigā satraukuma. Cik čekoju minimālos nepieciešamos līmeņus, nu jābūt man ieskaitītam.

Jāsaņemās izturēt vēl 2 dienas šonedēļ un tad mēģinās atkal ieslīgt darbs-mājas ritmā līdz mini tripam. Tik ļoti gaidīju šitās dienas, kas ieskaita draugus no citas valsts uz šo galu atbrauca, bet tā gribās visam uzmest..

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.

No mārketinga nodaļas: "Mākslinieks un producents, kurš ticis nominēts "Grammy" balvai, savu karjeru ir veidojis, tiecoties pēc saiknes ar dabu, balstoties uz garīgu un cilvēcisko pieredzi. Atklātība un ievainojamība ir viņa mūzikas centrā, viņa skaņdarbi vienlaikus šķiet dziļi personiski un intīmi."