un nu jau ir klāt sajūta, ka nedabūšu apjomu :(

tāds zb ar visu šito, negribu negribu negribu. atkal rodas sajūta, ka nevarēšu paspēt un šoreiz vairāk otrās iespējas man nebūs...

The Big Bang Theory spāniski no galvas zinot visu oriģinālo tekstu joprojām ir smieklīga, lai arī brīžiem izklausās, ka skatos ziepeni :D

Varbūt tā vismaz kko atjaunošu no spāņu val. zināšanām. Who knows.

Skatos uz to darbu un pilnīgi raudāt gribas.
Tik ļoti liela sajūta ka nesanāks.
Kur lai ielien.

24h pirms vaksācijas veikšnas nav ieteicams sauļoties vai apmeklēt solāriju;
Divas dienas pirms vaksācijas ieteicams veikt ādas pīlingu;
Pirms vaksācijas nav ieteicams ādu berzt ar švammi;
utt, un tad
 Pirms vaksācijas veikšanas nedrīkst apmeklēt zobārstu;


 paga paga, kāds tur vispār var būt sakars? O.o
pat ja vaksē lūpas, tad jau nejūtība netraucēs, mazāk sāpēs.

grūti saņemties
iekšā sēž, bet taču var nedarīt.
Kas tas par sūdu, no kurienes man tāds ir piemeties :@

do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it do it.

Man lūdzu 4 par tām pašām lapām kas man ir un kas man nav, es vairs nevaru.
Tās briesmīgās augšas un lejas, vienu bīdi liekas, ka es visu varu, viss sanāks, otru atkal gribu ierakties zem segas un nelīst ārā, apstādināt laiku.
Pē, kaka, fuj.

katreiz kad meklēju info BD kompis vnk uzkarās, bet ja es gribu stundām ilgi vnk sēdēt netā un skatīties filmas tad varu to kaut visu dienu darīt.
What's up with that o.O
vai tā būtu zīme?

Sāku ne-iespējamo misiju.

vajadzētu atrast kkur nozaudētu/o ambīciju maisu

Skatos slavenību bildes un mēģinu izvēlēties, kādu čolku sev gribu.
Izrādās, ka tās slavenības nav nemaz tik pievilcīgas, pat tajās bildēs, kur viņas ir uzposušās.
Pilnīgi jocīgi palikās.
Kurš to būt domājis ka man Olivia Wilde vairs tik ļoti nepatiks.
Izgāju cuari kādām 200 bildēm bet čolkas kā nav tā nav.

crap.

7.Ilze Jansone. Umurkumurs. Ardievas feminismam.

Kārtējie stāsti, tomēr patika mazāk. Ārkārtīgi daudz cigarešu dūmu, sailgojos pēc lielas palodzes. Viņpus stikla vairāk piedūra.
Tomēr bija viens fragments, kurš gluži kā pa galvu sadeva:
"Kā tad lai bandinieki zina, kurš viņu Tēvs, kura - Māte, ja tie vairs nav atsķirami un šķietas saplūduši vienā? Varbūt tās kroņa pumpiņas beidzot ir pazudušas un bandinieku maldināšanas laiks pienācis itin ka rotaļājoties, - kādvakar vajadzētu pārbaudīt un glābt, kas glābjams, līmēt figūriņām apakšā zamša ripiņas un ķipināt pumpas , kaut vai tālab, ka arī nieka priekšmetu glābšana piešķir labi padarīta darba apziņa. Šī darba apziņa ir iesūkusies manās asinīs, kā ikvienam divdesmitā gadsimta iemītniekam - nemūžam nepadarāmā darba vainas apziņa, kuru glābt spējīgi tikai šie sīkumi, šīs pielīmētās ripas un pumpas, pārveidoti priekšmeti un telpas, kas vismaz minūti sniedz apziņu par ilgstamību ."

8. Robert Louis Stevenson. Dr Jekyll and Mr Hyde.

Vai nu par īsu, vai nu īsti nepatika valodas plūdums, bet grāmata nešķita klasikas vērta.


9.Arno Junze. Gardo vistiņu nedēļa.

Gaidīju kaut ko vairāk, bet varbūt tas tāpēc, ka stāstu notikumu laikā es biju pavisam bērns,  un tādēļ nav tās sasaistes un sentimenta ar tad notikušo.

10. Gundega Repše. Vīrs tapīrs un citas radības.

Grāmatas noformējums ir tīkams ne tikai no ārpuses vien, katra lapa bija daiļi noformēta. Lasījās viegli, valoda plūda un es atminējos savus piedzīvojums ar zvēriem un to, ka tie ietekmējuši manu dzīvi.
 
11. Jānis Joņevs. Jelgava 94


Šī man vienkārši bija jāizlasa - mansards, metāls, Jelgava. Lasīju un domāju, vai man šī grāmata liekas tik tuva, jo pati klausos šo mūziku un esmu no Jelgavas. Kāda man tā škistu, ja es dzīvotu piemēram savos laukos un klausītos ko citu. To es, protams, nekad neuzzināšu. Tomēr savā subjektivitātē ieniru šajā grāmatā un tā škita kas pazīstams. Tagad ļoti gribas festu, Skyforger un pilnīgu ārdīšanos un atslēgšanos no visa.

12. Eduards Aivars. Minimas jeb zemestrīce zābakā.

Vēl viena grāmata, kur daudzas vietas ir Jelgavā. Šo grāmatu lasot brīžiem apstājās laiks, bet tā kā biju darbā, brīžiem nācās iemest aci arī kādā citā grāmatā, jo laiku darbā kaut kā vienmēr gribas dzīt uz priekšu. Mazliet asociēcijas ar Šlāpina klabes ierakstiem, mirkļa idejas, pārdomas, komentāri. Atcerējos savus vidusskolas dzejas laikus un iedomājos, ka varētu atsākt pierakstīt savas idejas, kaut vai tikai priekš sevis.

13. Ērihs Marija Remarks. Laiks dzīvot un laiks mirt.

Trešā izlasītā Remarka grāmata, otrā kuru izlasīju tualetē. Patīk man viņš. Tomēr vienā brīdī, zinot, ka mani sagaidīs beigas Remarka stilā, tomēr gribejās klišejiskās laimīgās beigas, bet īstās beigas savā poētismā tomēr arī bija ok un es nepaliku pavisam sagrauta.

Nesaprotu, kāpēc cilvēki uz olām grib līmēt tikai vistu vai zaķu uzlīmes, vai tad ar olām vien Lieldienu tematikai vien vairs nepietiek? tad jau uz vistām ir jālīmē olu uzlīmes.

es sapnī nosapņoju, ka es guļu un neko nesapņoju. Tā bija tik patīkama sajūta, bet tad es pamodos un sapratu, ka es to nosapņoju.
Tāds inceptions.

Tik šausmīgi gribas pankūkas.
Linda, brauc ciemos un pie reizes paķer pienu :)

tiklīdz ieraugu, ka pulktens ir 13:00 vai kādas minūtes pāri, tā man sākas stress par to ka neesmu vēl neko izdarījusi, lai arī esmu augšā jau no pusdeviņiem visu laiku darbojoties. Un tā ir katru reizi, kad ieraugu to laiku.

Visu laiku atliekās :)
3.Fifty Sheds of Grey. Labāka par grāmatu, kuru šī parodē. Šī vismaz bija izklaidējoša.

4. Mary Elizabeth Braddon. Lady Audley's Secret. Ārkārtīgi fantastiskā Penguin's Classics noformējumā. Detektīvs, interesants, lai arī brīžiem tā pavieglāk lasīju garos aprakstus.

5. Purpura karaļa galmā. Šī bija piemērota, lai lasītu uz vietas, jo tā sastāv no stāstiem. Pavisam negaidīti man iepatīkās, lai arī parasti stāsti man ir pa īsu. Bet šī grāmata patiešām izrādījās labāka nekā biju domājusi, pēdējais stāsts, vispār kkā paķēra.

6. Džeimss Džoiss. Dublinieši. Briestu Ulisam, tāpēc pirmo paņēmu šo. Superīgs noformējums. Vēl viens stāstu krājums, kurš man patika. Gribētos uzmest aci oriģinālam, bet nu lai lasīšana būtu baudāma esmu pārstājusi piesieties tulkojumiem, ja vien tie nav patiešām traģiski. Ir taču jābūt vieglākai attieksmei.

Brīžiem ir sajūta, ka es uz pirkstgaliem stāvu mucā ar ūdeni man līdz degunam, tiklīdz piekūstu, nostājos uz pilnas pēdas vai paskatos leju, tā vairs nav gaisa ko elpot un krūtis sagrābj spīles. Varbūt mucā līdzās man atrodas arī milzīgs krabis vai vēzis(dzīvnieks ne slimība).
Ūdens ir auksts, mans ķermeis to nespēj sasildīt, man nāk miegs, bet gulēt ir grūti, jo miegā man uzbrūk sapņi. Ja klausos mūziku, tad es sāku domāt un tad es nespēju vairs turēt degunu gaisā un stāvēt uz pirkstgaliem.
Tik ļoti mazs attālums ir no iluzora miera lidz kamolam kaklā. Es gribētu šo attālumu palielināt, bet tad sanāk domāt, saņemties.
Izrādās es esmu tā, kas dzīvo pagātnē, plusiņš gan, ka, škiet, vismaz pozitīvajā pagātnē, bet nevertheless, tā ir pagātne. Skats nākotnē?
Kā jau esmu teikusi, ja nav mērķu, tad nav iespējas vilties tos nesasniedzot.
Nav jau tā, ka man nav mērķu, tikai viens lielais tagad tuvojas beigām uz man kaut kā neceļas roka to aizsniegt, jo tad vairs nebūs mērķa. Absurds ir mana loģika. Mazie ikdienas mērķīši palīdz man no rītiem piecelties un darīties. Vai ir jāatrod lielāks mērķis par uzadīt jaku vai nolakot nagus?

Lai ko es darītu, tā sanāk nepareizā lieta, kas tajā brīdī bija jādara.