Brīžiem ir sajūta, ka es uz pirkstgaliem stāvu mucā ar ūdeni man līdz degunam, tiklīdz piekūstu, nostājos uz pilnas pēdas vai paskatos leju, tā vairs nav gaisa ko elpot un krūtis sagrābj spīles. Varbūt mucā līdzās man atrodas arī milzīgs krabis vai vēzis(dzīvnieks ne slimība).
Ūdens ir auksts, mans ķermeis to nespēj sasildīt, man nāk miegs, bet gulēt ir grūti, jo miegā man uzbrūk sapņi. Ja klausos mūziku, tad es sāku domāt un tad es nespēju vairs turēt degunu gaisā un stāvēt uz pirkstgaliem.
Tik ļoti mazs attālums ir no iluzora miera lidz kamolam kaklā. Es gribētu šo attālumu palielināt, bet tad sanāk domāt, saņemties.
Izrādās es esmu tā, kas dzīvo pagātnē, plusiņš gan, ka, škiet, vismaz pozitīvajā pagātnē, bet nevertheless, tā ir pagātne. Skats nākotnē?
Kā jau esmu teikusi, ja nav mērķu, tad nav iespējas vilties tos nesasniedzot.
Nav jau tā, ka man nav mērķu, tikai viens lielais tagad tuvojas beigām uz man kaut kā neceļas roka to aizsniegt, jo tad vairs nebūs mērķa. Absurds ir mana loģika. Mazie ikdienas mērķīši palīdz man no rītiem piecelties un darīties. Vai ir jāatrod lielāks mērķis par uzadīt jaku vai nolakot nagus?

Lai ko es darītu, tā sanāk nepareizā lieta, kas tajā brīdī bija jādara.