Plakankaķis

biju pie dakteriem. atkal. randevū bija nozīmēts uz 9:00 dakters kavējās par stundu un piecām minūtēm. laikam flirtēja, bet es jau tās lietas, ja mani akurāt negrāb ciet bučot nost, īsti nesaprotu. uztaisīja man eho, dakters teica, ka esot okei, miedza ar aci un sūtīja durt vēnā. izrādās, ka nedrīkst locīt roku pēc tam, kad adatu izņem, tā filmās darot, lai dramatiskāk izskatās bet neesot labi jo tad vēna verās vaļā un zilums taisās. kaut kad vēlāk skanēšot sirsniņu ar.

tad vienos man bija darba intervjūvs. es nemeklēju neko aktīvi, bet piezvanīja man, paprasīja, vai es negribu parunāties. man likās ka nekā tur nebūs. bet tagad sauc uz otro roundu, grib lai es rīt pusdienlaikā eju. es teicu, zorī, rīt nevaru, man diena saplānota. ta manīs. es nezinu vai man viņi patīk. bet viņi sola vairāk naudas. it kā. bet garākas darba stundas. bet naudas vairāk. vēl viņi man prasīja, vai man ir attiecības. tas bija dīvaini. man vajag padomāt un uz karstām oglēm neko negribu. bet naudas vairāk. un kvalifikācija. laikam. es tagad nezinu, pēc runāšanās likās, ka nebūs, tagad nevaru saprast.

gabriels sauc trešdien vakariņās. lai jau sauc. būs tāpat kā ar dārzeņu kotletēm. mersī, bij garšīgi un aurevuār. un pie tādas amizēšanās teikt ne ne, man interese, redz, zudusi. bet kad jau es šitā izdaros, tā interese jau tomēr ir. bet nav jēgas tur ņemties.

un antuānam patīk, ka man patīk. un antuāns nebrauc prom.

vēl man atnāca jaunā bankas karte. kas ir patīkami, jo vecā reizēm gļukoja un negribēja strādāt.