nesen es ar savu draudzeni, kura nereti ir tik pat ciniska kā es, spriedām par kādu kāzu stāstu iz sestdienas. tur bija stāstīts, ka puisis, kurš vēlējās iekarot kādas meitenes sirdi, katru rītu uz viņas mašīnas atstāja pa rozei (plus vēl viņam esot katru rītu bijis jāmēro ilgs ceļa posms vai kaut kā tā) tad nu mēs tur ciniskojām utt., bet tad es izteicu domu- a, bet ja tev kāds katru rītu uz mašīnas atstātu vismīļāk un garšīgāk uztaisītu kafiju (īpaši vēl ar tādu bantīti kā bildē, he) tu tak to puisi iemīlētu pat nezinto, kas viņš ir:) tur nu iebilst viņa man nevarēja.
re kā - pat ciniķiem ir sava romantisms normas