Patika. Tā pat kā abas iepriekšējās daļas. Beidzot viņš uzzināja, kas viņš ir.
Kārtējā amerikāņu asa sižeta filma, bet es pat teiktu - pavisam citā līmenī.
Aģents, superaģents.

Man šķiet, ka man tagad ir tāds garīgais, ka es pamazām citus cilvēkus nokaitinu pat īpaši neko nedarot. Dīvaini. It sevišķi vienu cilvēku man šķiet, es drīz nokaitināšu pamatīgi. Un tas nemaz nav labi.

Tikko sajutu dusmas uz sevi. Bet es tik sēžu un ierēcu par to.
Bet loģiski taču, ka sākumā es darīšu visu tikai tad, kad man vajag, un tikai pēc tam to, ko citi grib! Vēl jo vairāk, ja citi var tikai vakarā uz tēju, bet man vakaros ir treniņi...
Bet varbūt es esmu jocīga... - jo smejos par daudz. Bet man ir labi tā!

Logā spīd spilgta saule. Kur sniegs?

Šodien braucu uz Kocēniem. Uz spēli. Bet tas nav svarīgi (mūs sakāva, un es biju diezgan maz uz laukuma, sēdēju viena un ķiķināju uz rezervistiem, visi pēc spēles bija nopietni/bēdīgi/sakauti, bet es turpināju ķiķināt :D).
Svarīgi ir tas, ka mani pirmo reizi sameta (un es tikko sapratu, ka nu jau vakar man palika gads kopš tiesību nokārtošanas, bet vakar es par to pilnīgi aizmirsu...)! Sameta tā pamatīgi. Skatos, bedre kreisajā pusē, bet par vēlu, lai izvairītos. Drž, pa kreisi, pa labi, pa kreisi iet stūre; mēs (pilna mašīna ar meitenēm) saslīdam un slīdam šķērsām pa ceļu. Ieraugu pretimbraucošu pussmago automašīnu, man liekas, ka mēs viņai tūliņ uzbrauksim virsū.... Vrumm... Redzu, kā mūsu gaismas nospīd viņai gar sāniem, mēs apstājamies. Uzelpa un sākam atkal braukt. 10 sekundes pabraucu uz 60 km/h, pēc tam jau kā parasti... Un pirms tam es vēl sūdzējos, ko citi brauc uz 70-80 km/h... Vairs es nesūdzējos, sapratu viņus. Vēl pa ceļam redzēju vienu, kurš iestūrējis no manas joslas pretējā grāvī (palīdzība jau bija klāt).
Visjocīgākais, kas man likās, ka man nesametās bail, bet es centos izdomāt, ko darīt. Visnepareizākais, ko darīju - grozīju stūri, bet tikai pa ceturtdaļapli uz vienu vai otru pusi. Bremzes ar lietoju, bet ne tā, ka kāja pa bremzi.
Nu, ja un Siguldā pie veikala mani sasveicināja 2 puiši un piedāvāja braukt uz pirti :D Kad es iesēdos mašīnā pie meičām, viņi atkal pienāca un vēlreiz aicināja, es atkal atteicu :D
Un cik labi bija braukt Rīgā - pa pazīstamām ielām un ceļu :o)
Tāds, lūk, man piedzīvojums!

Pamostos. Aizsūtu sms draudzenei. Nu, ko jāiet brokastis paēst. Eju.. Ohohooooo!!!! Sniegs snieg ārā pa logu!!!! :D :o))))

Viena cilvēka pilnīgā bezjēgā pajautāšana par pilnīgi nedomājamu tēmu var uzlabot garīgo :o) Un tikai tāpēc, ka tas cilvēks saistās tikai ar patīkamām atmiņām/domām.

Īstenībā sen neesmu lietojusi. Varētu rīt pēc spēles, mājās atbraucot, izdzert 1 vai 2 aliņus. Why not?! Labāk miegs nāks (ja mani nepalaidīs uz laukuma noskraidīties).
Varētu pasākt kaut ko jaunu ar savu dzīvi... Un es pat zinu, ko vajadzētu darīt, bet vēl nedaru. Vēl ir laiks - līdz 12. novembrim. Ja līdz tam neizdarīšu, tad... būšu ņerga, nīkule un nelga - viss vienā! Susuri apvienojas! (es murgoju, bet arī murgiem ir sava jēga :P)

Won't you come back tomorrow...

Šodien treniņā kārtīgi izsmējos. It kā braucu uz nopietnu treniņu. Sāku arī nopietni. Sākumā mani iedalīja labā maiņā, bet tad treneris atņēma man oranžo kreklu un iedeva zaļo. Stulbā palika ar oranžo kreklu. Toties es gan izskrējos, gan izsmējos. Smējāmies gan par niekiem, gan par nopietniem jokiem. Bet tas sēžot malā. Uz laukuma kārtīgi izskraidījāmies, nu, es un S. Lai gan man pat vienu brīdi slikti palika. Es nez, es domāju, ka tādēļ, ka 2 dienu laikā par daudz šokolādes saēdusies esmu. Un man sausa mute - vai nu no Tavegyl (viena no blakusparādību iezīmēm), vai arī cukura līmeņa celšanās dēļ. Es gan nezinu, vai no saldumiem ceļas cukura līmenis, bet mēle brīžiem man šķiet kā tuksnesis, lai arī cik daudz es šķidrinu.
Visvairāk man patika, kad es pateicu: "Aizej iečurā sūdā!". Tas vēl bija kontekstā, kad viena otru pasūtījām (joka pēc), tad nu sākās riktīgie smiekli.
Ā, īstenībā viss sākās ar to, ka sākām mētāties ar bumbiņām un laistīties ar ūdeni, kamēr treneris nebija atnācis.

Un man patīk vārds "psychobabble". Vnk patīk! :P