Šodien Viņa vnk nokaitināja ar savu pārgudrību un neprašanu īstajā brīdī paklusēt, bet beigās ar S. forši izrunājāmies. Tikai žēl, ka laiks tik ātri skrien uz priekšu, bet sakāms vēl tik daudz. S. ir forša. Nu un, ka mums ir X gadu starpība (X, jo aizmirsu, kurā gadā viņa bija dzimusi), bet nu, kādi 5 gadi ir, ja ne vairāk; nē, vairāk, laikam 6.

Jau kuro reizi piefiksēju, ka labās kājas augšstilba muskuļi jūtas jocīgi. Jau otro 3dienu augšstilba aizmugurējais muskulis jūtas jocīgs, tāds kā nedaudz savilkts vai tāda sajūta, ka nav atsildīts, lai gan 2dienās pēc treniņiem vienmēr atsildos. Savukārt augšstilba viena no augšējām muskuļu grupām ik pa brīdim raustās. Raustīšanās intervāls ir no 5 sekundēm līdz pat 30 sekundēm. Man nemaz nevajag skriet. Muskulis trenē pats sevi :D

Vakar treniņā jutos traumatiska. Nē, ne jau es, bet es citiem uzsitu traumas... Pirmais - saskrējos ar vienu, pareizāk sakot, mans plecs saskrējās ar viņas aci. Viņai acs sāp protams, bet nav zilums, bet man plecs vēl tagad sāp un ir zilums, jo izrādās viņas galvaskauss ir stiprs... Otra trauma - tas pats plecs saskrējās ar citas meitenes vaigu. Tā kā viņai ir breketes, tad bišku asinis tecēja.
Un no tā, ka man plecs sāp, kustinot to, uzzināju, ka arī šīs locītavas krakšķ, ne tikai pēdu locītavas.
Bet plecs sāp. Neiesaku skriet virsū galvaskausiem... :D

Vakar 2 cilvēki mums ar L. paprasīja, ko mēs svinam, ka mums 2 šampji. Un kūka :D Mēs atbildējām, ka 1. oktobri. Taču vērts nosvinēt! :D Ne jau katru gadās svinēt 2007. gada 1. oktobri :o)
Un īstenībā nekā nebija. Tikai vecie labie laiki ar šampi un saldumiem :o) Un kino. Izlaušanās un Džeriko.

Tējas vietā šampi.

Labi. Es nesaprotu tādus cilvēkus. Vai varbūt, vnk man tāds garastāvoklis un es vnk piefiksēju, ka viņš tā izdarās. Nedēļu iepriekš bija: davai, negribi braukt līdzi? es vnk negribu braukt alone, jo cits atteicās braukt ar mani. Es pateicu nē. Šonedēļ es prasu, vai es nevaru braukt līdzi. Atbilde - nu zini, es nezinu, tu pazvani un pati paprasi vai vari, bet es ar viņu (to, kas pagājušonedēļ netika) braucam, nu tu skaties pati.
Selfish bitch. Lai gan es negribētu par to cilvēku tā teikt. Jo tā nav. Bet šoreiz es to ievēroju.
Tad nu šodien es izmazgāju matus un iešu dzert tēju ar L. Un varbūt pat uzēst čoko pai. Vai varbūt pusi no Cielaviņas kūkas. Ja jau es nevaru braukt līdzi, tad vismaz varu palikt resna! Ha!
Ā, ā, un vēl pirms nedēļas bija: tev nav kaut kur jābrauc, man gribas pabraukāties?! O, o, ir jauns mēnesis un man varbūt būs kaut kur jāaizbrauc. A, a, gues who i wont take? Heeer!
Gues what? - Now I am a selfish bitch!

Labi, laikam tas ir ļauni. He, he, kurš teicis, ka es tāda neesmu? Vienmēr esmu apgalvojusi, ka esmu ļauna!

6dienas naktī atkal sapņoju, ka nokavēju spēli. Šoreiz piecēlos 12:20, spēle sākās 13:00. Abi vecāki bija mājās. Zvanīja E. un prasīja, cikos es domāju ierasties, jo pie manis ir viņas nūjas (kā arī patiesībā ir). Es teicu, ka pēc pusstundas.
Bet tas sapnis sākumā tiešām likās reāls... Pamodos 8:30 (stundu agrāk nekā vajadzēja) un nevarēju aizmigt. Skatījos "Friends. Series".
Ja nākamreiz atkal sapņošu, ka nokavēju spēli, tad... - varbūt beidzot man nokavēt? :D

Par Mocartu. Par viņa dzīvi. Stāsts no viņa ienaidnieka, bet mūzikas pielūdzēja, apbrīnotāja - Antonio Saljeri. Saljeri katru dienu pateicās dievam par to, ka viņš var rakstīt tik skaistu mūziku; Mocartam bija dabas dots talants. Saljeri mūža beigās nokļuva trako namā; Mocarts nomira viņa dēla, sievas un ienaidnieka, bet mūzikas apbrīnotāja priekšā. Cik tālu noved skaudība?...
Un tie Mocarta smiekli... :o)
Bet man patika. Skaisti, muzikāli un traģiski.
"Amadeus. The man. The music. The magic. The madness. The murder. The mystery. The motion picture." - no imdb.

Ā, bet es redzēju arī šo filmu. Ko es atceros no tās? - To, ka viņi tur visu laiku lamājas. Tas ir tā pat kā man atsevišķiem indivīdiem (ja viņi mani uzrunā) gribas pateikt: A, bļedj, bez bļedj nevar, bļedj?
Bet nu filmā narkō dīleri nozog puiku. Viņš skaitās ķīlnieks, bet viņš tiek pie visādām izklaidēm, un viņu sola beigās palaist atpakaļ mājās. (Īstenībā sākumā viņš pats aizmuka no mājām.) Bet tad pēdējais variants tomēr paliek viņu nogalināt. Vai tas viņiem izdevās? ...retorisks jautājums. Es gaidīju labās beigas.
Filmā Džastins Timberleiks. Es gan neesmu viņu klausījusies...

Damn, tas bija labs. Pagaidām vēl neesmu redzējusi nevienu sliktu filmu, kurā piedalās Kevins Speisijs. Viņš ir arī labs, kā filmas stāstnieks (narrator), lai gan vislabāk man patika Phone Booth stāstnieks, snaiperis, zvanītājs - Kiefer Sutherland.
Beigas arī uzreiz sākumā nevarēju paredzēt, šaudījos no viena vainīgā uz otru, lai gan daudz viņu nebija, man domas mainījās pa kādiem 4, 5 vainīgajiem. Bet man jau sākumā likās, ka, lai gan policists ir tik pārliecināts, ka dzirdēs visu, ko vajag no Speisija, viņš to nedzirdēs. Un tā arī bija. Bet kā Speisija varonis spēja runāt... - es ar tā gribētu mācēt! *domīgms*