Only · the · wind · remembers · my · name

Isai atskaitei. Man ir poha. Bet, ne tikai tāpēc, ka vakara gaitā izdzēru pudeli vīna, bet arī tāpēc, ka mēs sākām skaipot 10 no rīta un beidzām ap 4 naktī, bet nu ar dažām pauzēm pa vidu. viena no tām pauzēm bija kāda stunda pa telefonu. Tagad pamodos ar domu par viņu un konkrēti kaut kas pietrūkst.

es saku, brauc nākošnedēļ un viņš prasa, ko domās mani draugi. saku, ka domās to, ko es viņiem likšu domāt.

save you're love through loneliness, save your love through sorrow, i gave you my onliness, give me your tomorrow

bet nu neko.

sacentāmies, kurš ātrāk paēdīs :D jo dažs labs te sludina, cik ātri ēd. Nu, lūk, es pēc 10min biju paēdusi un uzpīpējusi, a jamā vēl aiz vien nav :) salaga

un viņš šausmīgi sašokējās, ka ir tikai 7 gadus jaunāks par manu tēti :)

vispār nākošo trešdien jau būšu Latvijā. kā laiks skrien.

Es jūtos kā sapnī, jo tas viss šķiet tik nereāls un neaizsniedzams, bez jebkādiem pierādījumiem, ka tas eksistētu. Tikai paskatoties spogulī, es saprotu, ka tā ir taisnība, jo es sevi redzu savādāku. zizii vispār mani paķēra uz izbrīnu vakar, sakot, ka esmu tāda kā agrāk. Kas vispār bija pa šiem gadiem ar mani noticis, vai tiešām es tikai tagad atkal esmu pamodusies no ziemas miega? Vai arī tas, ka solu uzticību sapnim, norāda uz to?

Es diezgan labi atceros, kā kaut kad ap kāzu laiku rakstīju cibā, par šo tēmu- uzticība, ka es nezinu, vai spētu to vīram solīt. Un vajadzēja paiet laikam, lai es patiešām saprastu tā visa būtību un nozīmi. Bet labāk vēlāk, nekā vēl vēlāk, kad attaptos pilnīgākās auzās. 

Es redzu tagad tik skaidri kā nekad, ka visas izvēles un soļi noved pie kaut kā. Un es negribu neko sasteigt, lai gan, patiesībā, es to gribētu visvairāk.

Un lai gan, es tagad aklā uzticībā, esmu atvērusi sevi kādam, izlikusi visas iekšas uz paplātes, man ir bail, jo es zinu, ka esmu tik ievainojama kā nekad. Jā, esmu tam gājusi jau vienreiz cauri, un svēti nosolījos nekad vairs neko tādu nepieļaut, tomēr šoreiz viss ir daudz spēcīgāk un arī racionālāk, un tieši saprāts man saka, ka tas viss ir pareizi.

Pats labākais ir tas, ka man beidzot nebūs jāskrien pa galvu pa kaklu, jāziedojas, jo man pretī ir tāds pats cilvēks kā es, kurš ir gatavs skriet un darīt, uz ziedoties. Es nevaru to noraksturot vārdos, bet magnēta plusiņi neatgrūžas, šeit neeksistē fizikas likumi.

nu, lūk, iedomājies situāciju. stāv bariņš cilvēku ārā pie mājas, pīpē, jau taisās atvadīties, sarunas par vienu džeku, kuram izgrieza galvas audzēju un kā viņš ir mainījies, tad par citām lietām, kas galvā var būt un meiča, kas par ārstu mācās saka "..nu jā, un kad tas plīst tad bam krīti un beigts" tajā sekundē 190cm garais un masīvais Deivs krīt gar zemi. Visiem, kā izrādās, pirmā doma bija, ka viņš ākstās, bet džeks zaudēja samaņu. Pēc pāris minūtēm viņš jau bija kaut cik atjēdzies, izsaucām ātros un viņu paņēma uz slimnīcu. Galvenais, ka dzēris ta nebija, kādi pāris ali un ēdis arī bija ļoti normāli.

bet tādā brīdī!!!

nahuj visu pasauli, ejiet dirst.

P.S. F. un vēl daži neiet dirst.

P.P.S. vīrs točna iet dirst.

besī nedēļas nogales. pietam vīram šodien dzimšanas diena un šis iedomājies, ka man tagad viss viņam jādara, jāgatavo viņa tusiņš utt. Kad man bija dzimšanas diena, tad arī viņš uzskatīja, ka tie ir mani svētki, tad nu lai pati taisu. jā, vakar viņam 3 kūkas cepu. nu kādas skujas pēc es to visu vienmēr daru līdz. ņerr
no rīta cēlu sīko ar auto beņķi un kaut kā stulbi pacēlu un tagad mugura vienkārši pakaļiņā, kā sāp.

labi vismaz, ka F. ik pa laikam kaut ko atraksta, man viņa pietrūkst.

Kā man patīk ik rīta skaips ar mammu un tēti.
mamma: "tev tētis stāstīja, kā viņam vakar parāva?"
es: "nē"
(fonā tēvs bļauj, ka nekas jau sevišķs tur nebija)
m: "hahahha, kā tad. viņš gandrīz bikses pielika, jo mēs mellenes saēdāmies kādu spaini, es raudāju no smiekliem, kā viņš cietās, būtu man darbā lifts 2 sekundes vēlāk uzbraucis, būtu jābrauc atpakaļ mājās" (pa vidu, protams visas nianses, kā tēvam mainījusies sejas krāsa utt)

Lielisks dienas sākums, jo mani senči ir visforšākie :)

un vēl, ar visu šito esmu kaut kur pazaudējusi 2kg. nav jau brīnums, jo praktiski neēdu, negribās. vakar piespiedu sev apēst 2 mazas kellogs-piena porcijas. tagad it kā gribās ēst, bet slinkums, gana daudz darāmā.

būšu ne tikai laimīga, bet arī tik tieva, cik sen vairs neesmu bijusi, šāds svars bija pēdējo reizi 2007. gadā.

Īstenībā, viņš bija tas, kurš sāka runāt par varavīksnēm. es, protams, zināju, ka viņas ir visur, bet kaut kā neaizskāru šo tēmu. Viņš, pasaka visu, ko es domāju, reizēm es pie sevis lamājos, ka man jāatkārto aiz viņa kā papagailim, jo vienkārši nav ko piebilst, mēs domājam identiski. Es gan atzinos, ka viņš ir mana gaisma.
Es dievinu kā viņš flirtīgi rausta uzacis, kā ik pa laikam skatiens un nedaudz izbāztā mēlē nodod ik vienu viņa domu. Cik viegli, kad spēj lasīt cilvēku kā atvērtu grāmatu, pretī atļaujot to pašu, bez mazākā uztraukuma, ka kaut kas varētu nebūt tā. Reizēm es viņam kaut ko pajautāju, bet viņš atbild, ka es taču zinu atbildi un tā tas arī ir, brīžiem liekas, ka mēs varētu klusēt, bet zinātu, ko otrs domā. Man patīk kā viņš ik pa laikam runā par sevi kā par pasaules skaistuli, lai gan sejā jau parādās tādi klasiski 35gadnieka vaibsti un krunciņas. Vēl viņam vakaros ir galīgi nomocīta sejas izteiksme- sasvīdis, iekritušām acīm, vēl parāda sviedru pleķus uz krekla, jo šiem tur ap 40 grādiem. Visvairāk man patīk, ka viņš smejas par maniem stulbajiem jokiem un man atliek pasmaidīt, kad viņa seja atplaukst plašā smaidā, kas liek man smaidīt vēl vairāk.
es varētu turpināt, bet man ļoti gribas ēst.
Tas ir tas, pēc kā es visu šo laiku biju ilgojusies, jo man ir apnicis klusums, kas valda pašreizējā frontē, lai kā es arī necenstos, viņš man vienmēr ir ciet un es nezinu, kur ir atslēga. es pat vairs necenšos to meklēt.

Un, ja pavisam godīgi, tad es baidos, jo šādi es pēdējo reizi jutos nevis tad, kad satiku savu vīru, bet vēl senāk. Es baidos vēl reiz iet cauri tam visam, es gribu, lai ar tagadējo brieduma saprātu viss notiek pareizi, pat mazliet racionāli. Es nevaru izplānot visu, bet vai tad dzīve nav vieglāk, kad ir mērķi un ambīcijas? Man tādu kādu laiku nebija, varbūt tāpēc tagad gribas visu pasauli mainīt, bet sākšu ar sevi.

man nav ne jausmas, kur tas viss aizvedīs.

f: with me your cheeks will work good
e: yeah, i will be a professional cheeker

"if we change places we will always be apart"

dr.lv pētīju Olgas tetovējumu galeriju un esmu šokā, ka kāds idiots kaut ko tādu ir izdarījis.

Man liekas, ka es šitā centusies vēl nekad neesmu. Protams, daļēji pie vainas ir tas, ka mājās sēdēšana ir pamatīgi notrulinājusi un daudz kas ir aizmirsies, bet, nu, šoreiz ir arī ļoti augsta latiņa un tas prasa mazliet uzfrišināt smadzenes. Un, ja tas nebūs bijis tā vērts, tad tā pat zināšanas taču vienmēr noder.

es nespēju gulēt, jo domāju par viņu.

jāiet pīpēt.

vēl divas dienas un sāksies itāļu valodas kursi. Nevaru sagaidīt.

tas jau sāk palikt neomulīgi, mums pat ir viena un tā pati mīļākā krāsa...

Ir viens vārds, kas man tirinās galvā, bet tas ir pārāk spēcīgs, lai izteiktu skaļi. nu, kas ar mani notiek, pie velna, kāpēc esmu atkal jau pazaudējusi galvu ar visu savu saprātu.

lalalala