Īstenībā, viņš bija tas, kurš sāka runāt par varavīksnēm. es, protams, zināju, ka viņas ir visur, bet kaut kā neaizskāru šo tēmu. Viņš, pasaka visu, ko es domāju, reizēm es pie sevis lamājos, ka man jāatkārto aiz viņa kā papagailim, jo vienkārši nav ko piebilst, mēs domājam identiski. Es gan atzinos, ka viņš ir mana gaisma.
Es dievinu kā viņš flirtīgi rausta uzacis, kā ik pa laikam skatiens un nedaudz izbāztā mēlē nodod ik vienu viņa domu. Cik viegli, kad spēj lasīt cilvēku kā atvērtu grāmatu, pretī atļaujot to pašu, bez mazākā uztraukuma, ka kaut kas varētu nebūt tā. Reizēm es viņam kaut ko pajautāju, bet viņš atbild, ka es taču zinu atbildi un tā tas arī ir, brīžiem liekas, ka mēs varētu klusēt, bet zinātu, ko otrs domā. Man patīk kā viņš ik pa laikam runā par sevi kā par pasaules skaistuli, lai gan sejā jau parādās tādi klasiski 35gadnieka vaibsti un krunciņas. Vēl viņam vakaros ir galīgi nomocīta sejas izteiksme- sasvīdis, iekritušām acīm, vēl parāda sviedru pleķus uz krekla, jo šiem tur ap 40 grādiem. Visvairāk man patīk, ka viņš smejas par maniem stulbajiem jokiem un man atliek pasmaidīt, kad viņa seja atplaukst plašā smaidā, kas liek man smaidīt vēl vairāk.
es varētu turpināt, bet man ļoti gribas ēst.
Tas ir tas, pēc kā es visu šo laiku biju ilgojusies, jo man ir apnicis klusums, kas valda pašreizējā frontē, lai kā es arī necenstos, viņš man vienmēr ir ciet un es nezinu, kur ir atslēga. es pat vairs necenšos to meklēt.
Un, ja pavisam godīgi, tad es baidos, jo šādi es pēdējo reizi jutos nevis tad, kad satiku savu vīru, bet vēl senāk. Es baidos vēl reiz iet cauri tam visam, es gribu, lai ar tagadējo brieduma saprātu viss notiek pareizi, pat mazliet racionāli. Es nevaru izplānot visu, bet vai tad dzīve nav vieglāk, kad ir mērķi un ambīcijas? Man tādu kādu laiku nebija, varbūt tāpēc tagad gribas visu pasauli mainīt, bet sākšu ar sevi.
