Es jūtos kā sapnī, jo tas viss šķiet tik nereāls un neaizsniedzams, bez jebkādiem pierādījumiem, ka tas eksistētu. Tikai paskatoties spogulī, es saprotu, ka tā ir taisnība, jo es sevi redzu savādāku. zizii vispār mani paķēra uz izbrīnu vakar, sakot, ka esmu tāda kā agrāk. Kas vispār bija pa šiem gadiem ar mani noticis, vai tiešām es tikai tagad atkal esmu pamodusies no ziemas miega? Vai arī tas, ka solu uzticību sapnim, norāda uz to? Es diezgan labi atceros, kā kaut kad ap kāzu laiku rakstīju cibā, par šo tēmu- uzticība, ka es nezinu, vai spētu to vīram solīt. Un vajadzēja paiet laikam, lai es patiešām saprastu tā visa būtību un nozīmi. Bet labāk vēlāk, nekā vēl vēlāk, kad attaptos pilnīgākās auzās. Es redzu tagad tik skaidri kā nekad, ka visas izvēles un soļi noved pie kaut kā. Un es negribu neko sasteigt, lai gan, patiesībā, es to gribētu visvairāk. Un lai gan, es tagad aklā uzticībā, esmu atvērusi sevi kādam, izlikusi visas iekšas uz paplātes, man ir bail, jo es zinu, ka esmu tik ievainojama kā nekad. Jā, esmu tam gājusi jau vienreiz cauri, un svēti nosolījos nekad vairs neko tādu nepieļaut, tomēr šoreiz viss ir daudz spēcīgāk un arī racionālāk, un tieši saprāts man saka, ka tas viss ir pareizi. Pats labākais ir tas, ka man beidzot nebūs jāskrien pa galvu pa kaklu, jāziedojas, jo man pretī ir tāds pats cilvēks kā es, kurš ir gatavs skriet un darīt, uz ziedoties. Es nevaru to noraksturot vārdos, bet magnēta plusiņi neatgrūžas, šeit neeksistē fizikas likumi. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |