Taņas raud, tāpat kā Māras. raud ne tikai Jāņu dēļ, bet arī Vadimu dēļ. dzimst ne tikai skaisti bērniņi, bet arī skaistas asaras un rētiņas.

ziniet, es šodien nodevu manu zinātniski pētniecisko darbu. jā, un es ļoti ceru, ka man ilgi nevajadzēs izjust zinātniski pētnieciskā darba rakstīšanas posmu. es jau saprotu, ka kādreiz nāksies vēl pamatīgāk noņemties, bet nu ne jau nākamgad un aiznākamgad arī neder. savādāk izkriešu uz ielas un bļaušu "suicide!". vispār stāsts nav par manām diezgan jaukajām izjūtām, nododot to darbu, bet iespējams arī ir.

ā, tālāk ir mani diži skaistie dzejoļi. tās nav nekādas apgarotās dzejas rindas, un es negrasījos padarīt sev galu, ja tā godīgi vēljoprojām negrasos...


vakar gandrīz padarīju sev galu
neredzēju es vairs malu
bet tad es ieraudzīju Dievu
viņš mani uzrunāja valodā krievu
Madar, ti moi rebjonok!
-no, ti moi parasjonok!
tad viņš pazuda uz visiem laikiem
ar soļiem ne tik spraigiem



es esmu maigs taurenis pavasarī
un resns trollis ziemā arī
es dziedu par strautu tīro
kur putniņi katru dienu dzīro
es esmu par tīrām, skaistām sejām
arī par saviesīgām dejām
esmu par mīlestības maigo glāstu
un par tās ļauno burvestību lāstu
domāju par debesīs valdošo saticību
un arī par tās lielo nicību
es esmu eņģelis vasarā
bet rudenī žults asarā
man nepatīk tavas strutas
un suņa mutē esošās putas
dejoju es līksmi šo dzīves danci
un apēdu ļaunumu es ar glanci

"mans vārds ir jorens. nodarbojos ar aktu fotogrāfēšanu. fotogrāfēju jau no piecpadsmit gadu vecuma (tagad trīsdesmit četri). protams, kad man bija piecpadsmit nebildēju kailas sievietes, vīriešus. iesāku ar niecīgāku lietu fotogrāfēšanu , kā daba, arhitektūra, priekšmeti. kad man bija deviņpadsmit gadu, devos fotogrāfēt ezeru, bet pamanīju, ka tur uz peldi dodas kaili cilvēki. neko daudz es neapmulsu, sāku bildēt. bildes, protams, man neiznāca diez ko profesionālas, glītas, bet šie kailie cilvēki manī iedvesa tādu azartu, ka nespēju vien beigt priecāties par to, ko es darīju vien pāris minūtes. tad es sapratu, ka tas ir mans aicinājums - fotogrāfēt cilvēkus tādus, kādi tie nākuši pasaulē - bez apģērba."

neliels sižets no raidījuma "sekss manā dzīves ritumā". tiesa, šāds raidījums vēl nepastāv, bet noteikti pastāvēs, jo zināms arī raidījuma vadītājs.

viss sākās, kad man bija 28, beidzot biju beidzis skolu, dabūjis mašīnu un tiesības gadu vēlāk. uzzināju, ka sievietēm ir menstruācijas un kāpēc es čurāju gultā. tad es iepazinos ar viņu. viņas vārds bija maija, viņa bija skaistākā būtne, ko jebkad biju redzējis. viņa pēkšņi novilka savas galošas un puķaino flaneļa halātiņu, tad viss notika. es biju mazliet samulsis, jo man necēlās. viņas trešā krūts mani mulsināja. pēcāk, kad viņa man piepalīdzēja ar savām muskuļotajām lūpām un mēli, viss mainījās. viss notika, viņa bija sasniegusi cūkas vērtu orgasmu un es vairs nebiju nevainīgs.

brālis krāc un iesildīšanās piebeigta, jo man jau apnika.
šodien redzēju divas filmas, abas par lovi. vieglas tādas, nesliktas, jo es smējos, bet to detaļu par kuru tika smiets, vairs neatceros.
piedalījos vēstures konkursā. es atbildēju uz vienu no diviem jautājumiem kārtā, kur jautājumi bija par ekonomiku un kultūru. neslikti, jo biju domājusi, ka vēstures skolotājs būs pacenties izdomāt tādu jautājumu, kuram atbildi zin tikai viņš pats. bet, redziet, nebija viss. viņš bija ļoti iejuties savā vadītāja lomā. uzvedās kā tāds tv zvaigzne. ļaušos piebilst, ka viņš vēl dzīvo ar savu māti, lai gan viņam ir kādi 40 ar kaut ko gadi. jēdziens kā sieva viņam diez vai kādeiz būs jāpiemin attiecībā uz sevi. bet varbūt tomēr notiks brīnums, neviens jau nezin.
es pārmērīgi diršot. ik pa laikam.

man ir patīkami nepatīkama tējas garša mutē. gan jau man nevajadzētu patikt šai garšai, bet man nav pretenziju, jo esmu tējas atkarīga meitene no ķengaraga. vakar šo vietu, arī manu guļvietu iepazina meitene pata. viņa izskatījās seksuāli savās zeķbiksēs manā gultā. redz, cik tu esi nožēlojams, cilvēk, pata nebija tavā gultā, bet gan manā. padomā par to, sajūties nožēlojamāk, paraudi un dzīvo tālāk.
vakar pasākums bija tāds, ka bija pasākums, man bija kaut kā neitrāli, man nav sajūsmas, man nav nožēlas. nezinu, vai vispār ir īpašās emocijas, bet, ja nav, tad arī nevajag. tikai loģiski, manuprāt.
šodien no rīta sapņoju divus astoņus minūšu garus sapņus, jo atliku pāris reizes modinātāju un paspēju pasapņot.
pleķīši stiklā, ko rada redzamus dzeltenie gaismas stari atkal man liek domāt par miegu. miegam gan ļaušos pavēlāk, jo savādāk nakti negulēšu. un naktī vienai, ja nākamajā dienā jāiet uz skolu, nav ko darīt. nudien, nav.
tagad es redzu pļavu, tādu dzelteni zilu. tādu kuplu un pilnīgu, smaržīgu. tad tur vēl esmu arī es zem zilajām debesīm, lēkājot tādā veci sarkanas krāsas treniņtērpā - jakā un šortos. man ir ļoti jauki, jo tur ir kupls un nekas nesmird, un kājās neduras asā zāle. čūskas arī neiekož. un tur es lēkāju palēninājumā. un pēkšņi no zila gaisa ir šūpuļtīkls ar raibu spilvenu un mani sarkanajā sporta tērpā. es guļu, bet tīks mazliet šūpojas un man sapnī rādas skābe.

viena vīriešu kārtas persona ir. jā, vienkārši ir. un, man šķiet, ka viņš, ne es, ka mēs neko nesaprotam. viens otru un ne tikai to.
un nedzeriet bieži.
pēdējā laikā viss šķiet dīvaināk, bet to es jums nestāstīšu, jo to jau stāstu vienai personai, kura man daudz maz nekā īpaša nenozīmē un nozīmē vienlaikus.
un ieva ir grūts cilvēks, jo viņa ir tāda jauka. es viņu saprotu un viņa ir tik jauka, ka vienkārši dulls var palikt. iev, ja tu šo kādreiz lasi, pēc tam pasaki arī man. bet nekā vairāk, kā tikai to, ka lasīji. labi?
šodien pievienojos fanos pie edavārdiem, viņš paliks vēl iedomīgāks. nekas, ne jau man viņu bieži jāredz.
jā, man beidzot ir gulta.

man tagad gribētos uz kaliforniju, jo man vienkārši patīk dziesma, kur ir vārds kalifornija.
es vienu nakti biju ballītē un dzēru alu, šampanieti arī. pa vidu bija tā dumji, es nepanesu alkoholu, bet tas jau ir tikai forši. beigās es gulēju, vāļājos jubilāra vecāku gultā, un cilvēki man blakus rotēja un nemitīgi sastāvs mainījās. tikai es nākamajā rītā, apmēram 07:50 jau biju pie skoliņas, lai dotos otro gadu pēc kārtas uz zemgales prāta sporta spēlēm, kas risinājās dobelē.
man tur patīk, jāatzīst, ka miegs nāca un galva bija dulla, jo visu dienu sēdēju vienā telpā. pa vidam paēdu, bet tas jau gandrīz neskaitās. spēlēju monopolu ne tikai ar 10 gadus vecām meitenēm. spēlēju domino ne tikai ar vīriešiem, kuriem ap 60. lai gan spēlēju gan ar tām mazajām meitenēs, gan ar vecajiem vīriešiem, kuri diemžēl smirdēja pēc kūts. ieviņa atrada lielisku smakas definējumu, nu, ka smirdēja pēc kūts. par to viņai bučas.
jau otro gadu pēc kārtas satiku cilvēkus un nedabūju neko. arī kristaps un mārtiņš, kuri ir ļoti gudri nekā nedabūja, bet ieva gan dabūju medaļu par otro vietu par krustvārdu mīklu minēšanu angļu valodā. gudra mums tā ieva. toties man vienīgajai no mūsu bara pievērsa uzmanību un tā. es arī iepazinos ar daudz vairāk cilvēkiem nekā pārējie, jo pārējie laikam neiepazinās vispār.
lai arī, cik neveiksmīga es esmu, man tomēr patika. šodien piecēlos tā paagrāk, jo tā gluži vienkārši sanāca.

es nezinu, vai budisti melo, kad saka, ka redz visādas dīvainas lietas. es nezinu, vai citi melo, kad saka kaut ko diez gan neticamu. bet kamdēļ neticamu? viss taču var būt arī ļoti ticams.
pa brīvienām biju valmierā. satiku divas burvīgas meitenes, satiku arī citas meitenes, bet par viņām es nevaru teikt burvīgas, jo nezinu, vai viņas tādas ir. nē, nu mana vīrs pats par sevi ir burvīga un tralalā. nosvinējām alises pilngadību, labi paēdu. dzēru alu no šampanieša glāzes. nu tā riktīgi šiki. ēdu no rozā ponijšķīvja un iepazinos ar alises mammu, smēķējot cigareti, virtuvē. nē, nekas tālāk nesekoja, jo pīpēju tālāk. tonakt skatījos vampīrfilmu, vēl kaut ko dumju darīju, bet vakar vakarā jau biju mājiņās.
šodien es biju skolā, par spīti brīvlaikam. uzrakstīju angļu valodas kontroldarbu, bet pirms pāris stundām angļu valodas skolotājai nosūtiju darbu uz viņas e-pastu, kas bija ļoti skaists.
tā vēl nekas īpašs nav noticis. dzeru tēju, ēdu. kā jau parasti. iespējams, ka nožēlojami, bet es drīzumā sākšu lasīt traki biezu grāmatu, ko ceru arī nobeigt līdz šīs nedēļas beigām. ļoti, ļoti ceru. skola nomoka pat tad, kad ir brīvlaiks. par spīti visam, mani pārņem vieglprātība un ir forši.
aij, aij, ko tur vairāk. sāksies vēl marazms.

es šodien biju skolā un skolā man bija lekcija. lekcija saistībā ar puškina kungu, kur īstenībā nekādas saistības ar puškinu gandrīz nebija. tur dziedāja viena pārmālāte bāba ar vardes acīm, otrā bija tāda pārākā māksliniece it kā, pelēkā pele tāda vien bija. viņu sejas bija neapskaužamas, kad viņas dziedāja. un viņām bija kleitas bez lencēm, nu bez tās augšdaļiņas, nevienādas kleitas. es domāju, ka viņām tur pat krūštura nebija, ja bija, tad tā, ka lences ir sabāztas, kā nav domāts. vispār man īsti nepatika.
to pasākumu vadīja ļoti veca tante, kas tur runāja un bija sajūsmā, mēs bijām samērā pieklājīgi. nu publika bija no astotās līdz viendpadsmitajai klasei, krievu valodu apgūstošie. šī pasākuma dēļ man pirmdien skola, bet neko darīt.
un es vēl aši gribēju pastāstīt, ka šodien daudz pieēdos. pieēšanās ir pilnīgi saprotama, jo biju radu pasākumā, kur vienmēr ir ko ēst. tā kā nebrīnīšos, ka ar gadiem apvelšos aiz vien vairāk, bet tas nekas, varēšu neuztraukties, ka palikšu resna, jo tāda jau būšu. ēdiens bija ļoti garšīgs, es nevarēju beigt ēst. tad es beidzot biju mājās un sāku līmēt kolāžu, man slinkums pat lasīt, man sasodīti gribas gulēt. es nevaru vēl iet gulēt, jo man mazgājas drēbes, vēlāk būs jāizkar. ak, cik skaisti. es varētu rakstīt daudz lietu, bet, ziniet, es noguru.

šodien es nepaliku līdz mana teātra pulciņa beigām, jo man riebās mazie, troksnojošie biedri. un vēl es izjutu izteiktu nepatiku pret meiteni, kuras vārds ir diāna, un man nav ne mazākās vēlmes viņas vārdu rakstīt ar lielo burtu, un tādēļ es to arī nedaru. man tas šķiet tikai normāli, jo viņa bija ļoti nepievilcīga visādās ziņā. viņas runasveids bija nepārsteidzoši rupjš, daudz rusicisma. tas jau tikai saprotams, jo viņai bija nike botas, kurās bija neglīti savērtas šņores, rozā jaka un blondi mati. es jau nevērtēju cilvēkus tikai pēc skata, tikai šajā gadījumā arī viņas teksti nebija īpaši inteliģenti, normāli. vēl viņai bija dīvainas uzacis, manuprāt, ka viņa bija uzkrāsojusi tās uzacis, nu viņas uzacu gali bija uz leju. ļoti iespējams, ka es neko nesaprotu, ka tas tagad baigi stilīgi, bet tas tomēr izskatījās briesmīgi. saka jau, ka par gaumi nestrīdās, jo gaumes ir vai nav. viņai bija, bet uzacu gaume gan viņai nebija. pretīgi. pārējie jau arī nebija tādi forši, bet ar tiem bija savādāk. šī atsvešķā meitene izpelnījās īpašu manu nepatiku. ar to arī viņa tiek apsveikta.
nesen noskatījos romantisku filmu, kas man jau atkal liek justies mazliet neveikli. es jau saprotu, ka dzīvē ir savādāk, bet tomēr saprotu, ka ir visādi. un tad man pēkšņi rodas jautājumi, kāpēc man nav tā un šitā. laikam jau tāpēc,ka nav un viss. bet es arī zinu, ka reiz redzēšu filmu un atkal domāšu kaut ko uz to šniti.
brālis spēlē tetri, manu tetri. ak, cik esmu laipna. tikai tagad man jāpieceļ dibengals un jānodzēš uguns. es eju to darīt. un rīt es centīšos nesatikt draņķīgus ļautiņus.

man patīk dzert tēju un domāt par verandu lietainā dienā. par verandas logiem, kuri asaro lielām lietus lāsēm. par pļavas ziedu pušķi, kas likts māla krūkā un stāv uz tamborēta galdautiņa, kas knapi pārsedz mazo koka galdiņu. par mīkstu, sakārtotu klubkrēslu un par lielo padomjlaika skapi tā jau mazās verandas stūrī.
man nav tējas servīzes, man ir tikai skaista krūze.
tās tējas servīzes, kas aiz stikla nav manas, tās vispār nav nevienu. servīzes vienkārši noliktas, lai stāv, tā skaistāk. pamielē acis kādreiz, kad esi atnācis ciemos, tam jau tās servīzes domāta. lai pamielotu tavas ačteles.
mana krūze ir varenskaista, mazliet apsistām maliņām, bet tā dēļ tā savu skaistumu nav zaudējusi. tā joprojām kalpo man tējas dzeršanai tāpat kā tās servīzes skaistumam.
man patīk tamborēt. jā, man patīk, lai gan man ir tik maz gadu. tiesa, man ātri apnīk, neizdodas tik skaisti kā mātei, bet tas nemaina to, ka man patīk tamborēt. dziedāt gan man nepatīk, lai gan es prātā mēdzu dziedāt. dziedāt pa īstam ir savādāk. vismaz man. dziedot es padaru visu neglītāku, tā man nepatīk. dažreiz šķiet, ka, lasot dzērāja sarakstītas grāmatas, dažas rindiņas, es padaru dzīvi neglītu. tad es tā padomāju un saprotu, ka nē. tomēr tajā rakstītajā ir tāda aura, ka nu tikai, uzbur sev filmu pats. nu nevar būt neskaista lieta, kas var tik varenskaisti, varenvienkārši uzburt.
man ir neglītas mājas drēbes. man patīk manas neglītās mājas drēbes, tajās ķēpāju aveņu zaptes un citu ēdienu, neēdienu atliekas. es nebaidos no tā, ka viss paliek netīrs. man ir vieglāk. es arī nekaunos staigāt netīrām drēbēm gar skaistajām servīzēm aiz stikla. viss ir vieglāk.
mani sauc padomjlaika laternu atspīdumi un slapjā, nodzeltējušā asfalta. tikai es nekad neeju. un šoreiz arī neaiziešu.

vispār ir marts un visi nudien kaut kā možas.jā, laikam daudz ko nozīmē jauna mēneša iestāšanās kaut kur psihē, zemapziņā.bet man tas patīk.lai arī pavasara šodien nebija, cilvēki uzvedās ļoti dzīvi.

man patika.

tur iekšā kāds kliedz.

bet es to apslāpēju.lai viņš nobeidzas, lai iznīkst, jo aizrīties šis nespēs ...

ātrāk, ātrāk, es gribu ātrāk, lai paiet mēnesis.es un mamma (jā, šodien arī viņa man ieņem svarīgu lomu , kā vienmēr) to vien zin.hah, bet es varu teikt, ka pēc mēneša būs siltāks (es tā domāju) un viennozīmīgi būs krutāk, stilīgāk, aizrautīgāk.vienalga, ka 'kruts' un 'stilīgs' ir diez gan viennozīmīgi vārdi, jo galu galā būs labi.

rīt ir diena, kad es nevarēšu smieties kādu brīdi un tas traumē manu psihi, sapratni, jo es taču eksplodēšu.man būs zili mati un es runāšu dzejas rindas par mīlestību un man par to nedrīkstēs smieties.nu drīkstēs tikai pirms vai pēc tam, bet tas tik un tā absurdi.jā, īstenībā pati vien esmu vainīga, bet vieglāk, jautrāk vainot tos citus. (ļauni uzsmaida) āj, es nebūšu vienīgā tāda, tāpēc viss daudz maz čiki un labākais, ka to dažu minūšu dēļ var neiet uz matemātiku un vēl kādām tur stundām, tas riktīgi iespārda.

šodiena bija, ir bezjēdzīga, man nav, kur palikt.tieši tā - nav.bet es paciešu - tāds ir mans pienākums, sūtība dzīvē.nē, nejau sūtība, drīzāk egoistisks darījums ar sevi.

man liekas, ka rīt, lai arī pirmdienā, tomēr būs foršāk nekā šodien.šodiena vienkārši ir iekūņojusies.rīt būs jālaiž vienalga kā, bet būs jādara šā kā tā, jo skola un lietas.

man gribas runāties.dumji.

bītlu mānija nav tā sliktākā mānija, tāpēc es tā tīri neiespringstu.čilloju, tā teikt.un alkstu pēc gētō dzīves.

ziniet, es jau jūtu pavasari.vairs nesalst, ja sēdi zem klajas debess.es vakar baroju pīles, baložus un zvirbuļus ar deviņpadsmit santīmus vērtu maizi un jutos neslikti.man patīk barot tos mazos ķiparus.drīz tiem putniem sāksies riesta laiks, cilvēkiem gan jau arī.visi paliek nenormāli uz pavasari, bet tas ir forši, jo nav tik drūmi kā ziemā.ziemā kāda ir šī - bez sniega, bez aukstuma .. bez nekā.es sāku sajust enerģiju un tas ir močna.

ā, kaut kad visu laiku saprotu, ka laiks ir ļoti ašs tips.atceroties pagājušā pavasara notikumus, paskatoties vecas bildes, šķiet, ka tas viss bijis nesan, bet ņifigā - gandrīz gads riņķī, vairāk vai mazāk.bet tā jau vienmēr, interesanti, interesanti.

es šodien gribētu atrasties kaut kādā kūlā filmā.cilvēks, kuru sauc ieva, un vēl daži citi radījumi gan jau zinātu iekš kuras filmas.tā ir kā kaut kāda narkotika, bet man pietiktu ar mazliet prieka arī tepat.man šodien bija prieks.ziniet, tiešām bija.man tagad ir augs iekš gliemežvāka, tāds maziņš un tik kūls.pilnīgi atkal gribas papriecāties.augs, ko sauksim par marģeri, izaugs liels, ja es laistīšu un rūpēšos par to (vai arī mana mamma) un es atcerēšos šito dienu, kad tas bija galīgs bēbis un kā es braucu tramvajā ar augu rokā.hēh, jā.mazliet dumji, bet .. pacieties, viss kārtībā.es jau esmu tā, kura guļ istabā, kura izskatās pēc kaut kāda somāliešu bēgļa istabas.bet man patīk, jo tur ir maz mantu, vairāk gaisa, bet līdz ar to auksti.nekas, pēc laika tur būs piebāzts ar manu mantību (ne jau to, es neesmu vīriešu kārtas).

es atvados, man bija, ko darīt vairākas minūtes.paldies par to manai mammai.jā, tu nepārlasījies - manai mammai.bučuki.

Man sāp auss.No tiesas.Jā,šodien biju RTU un Rīgas 3.vsk,lai gan tur nemācos.Toties visam tam bija iemesls.Apsveicu Elizabeti vārda dienā,ne es viena.Jā!Beidzot es nebraucu viena mājās,jauki.Žēl,ka manā rajonā nedzīvo vairāk cilvēki ar kuriem var braukt reizē mājās.Un man atkal apriebās rakstīt šitik prasti,bet kaut kas taču bija jāieraksta,jāpamēģina.Labais!