ziniet, es šodien nodevu manu zinātniski pētniecisko darbu. jā, un es ļoti ceru, ka man ilgi nevajadzēs izjust zinātniski pētnieciskā darba rakstīšanas posmu. es jau saprotu, ka kādreiz nāksies vēl pamatīgāk noņemties, bet nu ne jau nākamgad un aiznākamgad arī neder. savādāk izkriešu uz ielas un bļaušu "suicide!". vispār stāsts nav par manām diezgan jaukajām izjūtām, nododot to darbu, bet iespējams arī ir.

ā, tālāk ir mani diži skaistie dzejoļi. tās nav nekādas apgarotās dzejas rindas, un es negrasījos padarīt sev galu, ja tā godīgi vēljoprojām negrasos...


vakar gandrīz padarīju sev galu
neredzēju es vairs malu
bet tad es ieraudzīju Dievu
viņš mani uzrunāja valodā krievu
Madar, ti moi rebjonok!
-no, ti moi parasjonok!
tad viņš pazuda uz visiem laikiem
ar soļiem ne tik spraigiem



es esmu maigs taurenis pavasarī
un resns trollis ziemā arī
es dziedu par strautu tīro
kur putniņi katru dienu dzīro
es esmu par tīrām, skaistām sejām
arī par saviesīgām dejām
esmu par mīlestības maigo glāstu
un par tās ļauno burvestību lāstu
domāju par debesīs valdošo saticību
un arī par tās lielo nicību
es esmu eņģelis vasarā
bet rudenī žults asarā
man nepatīk tavas strutas
un suņa mutē esošās putas
dejoju es līksmi šo dzīves danci
un apēdu ļaunumu es ar glanci