bītlu mānija nav tā sliktākā mānija, tāpēc es tā tīri neiespringstu.čilloju, tā teikt.un alkstu pēc gētō dzīves.

ziniet, es jau jūtu pavasari.vairs nesalst, ja sēdi zem klajas debess.es vakar baroju pīles, baložus un zvirbuļus ar deviņpadsmit santīmus vērtu maizi un jutos neslikti.man patīk barot tos mazos ķiparus.drīz tiem putniem sāksies riesta laiks, cilvēkiem gan jau arī.visi paliek nenormāli uz pavasari, bet tas ir forši, jo nav tik drūmi kā ziemā.ziemā kāda ir šī - bez sniega, bez aukstuma .. bez nekā.es sāku sajust enerģiju un tas ir močna.

ā, kaut kad visu laiku saprotu, ka laiks ir ļoti ašs tips.atceroties pagājušā pavasara notikumus, paskatoties vecas bildes, šķiet, ka tas viss bijis nesan, bet ņifigā - gandrīz gads riņķī, vairāk vai mazāk.bet tā jau vienmēr, interesanti, interesanti.

es šodien gribētu atrasties kaut kādā kūlā filmā.cilvēks, kuru sauc ieva, un vēl daži citi radījumi gan jau zinātu iekš kuras filmas.tā ir kā kaut kāda narkotika, bet man pietiktu ar mazliet prieka arī tepat.man šodien bija prieks.ziniet, tiešām bija.man tagad ir augs iekš gliemežvāka, tāds maziņš un tik kūls.pilnīgi atkal gribas papriecāties.augs, ko sauksim par marģeri, izaugs liels, ja es laistīšu un rūpēšos par to (vai arī mana mamma) un es atcerēšos šito dienu, kad tas bija galīgs bēbis un kā es braucu tramvajā ar augu rokā.hēh, jā.mazliet dumji, bet .. pacieties, viss kārtībā.es jau esmu tā, kura guļ istabā, kura izskatās pēc kaut kāda somāliešu bēgļa istabas.bet man patīk, jo tur ir maz mantu, vairāk gaisa, bet līdz ar to auksti.nekas, pēc laika tur būs piebāzts ar manu mantību (ne jau to, es neesmu vīriešu kārtas).

es atvados, man bija, ko darīt vairākas minūtes.paldies par to manai mammai.jā, tu nepārlasījies - manai mammai.bučuki.