nesen bija tā, ka šķita, ka esmu nokļuvusi sašķobītā realitātē. ceļā uz pieturu pamanīju, ka gar paģiku durvju rindu pārvietojas sieviešu kārtas pārstāve, stumjot bērnu ratiņus. būtne bija tērpusies fuksijrozā krāsas kleitā, tai pieskaņoti ratiņi. tad nu jūs jautāsit, kas tur tāds? bet izrādījās tā nav nekāda mamma, bet gan maza meitene un viņas leļļu rati.
šodien šo meiteni pamanīju atkal. ar divām vienaudzēm. uz trim vieni leļļu rati. šoreiz gan citi. savukārt mūsu galvenajai varonei kājās augstpapēžu kurpes, kuras manāmi par lielu.

kā kungi pavada vakaru guļamrajonā. visbiežāk divatā. sēž viņi sārtā kia automobilī un klausās latvijas radio divi, dzer alu un našķējas ar gardumiņiem, kas kā uz galda novietoti pretī uz priekšējā paneļa.

kaut kā bezkaunīgi ātras tās stundas un minūtes. nāksies vien samierināties. bet uz vecumu tā grūtāk bezrūpību piekopt.

halo? starp citu, neko.

nu dzīvē ir pienācis brīdis, kad esmu saņēmusi īstu atvadu zvanu.
nākamajā dienā abonents nav sazvanāms. un man viņa numurs izplatījumā nav zināms.

paveros pret plašo debess jumu un raidu domu signālus. paliec sveiks.

dienas rit it kā pašas no sevis. es tikai pakļaujos.
ēdu cepumiņus un dzeru tēju.
ik pa laikam notiek brīži, ko gribas piefiksēt, bet katreiz noslinkoju un aizmirstu. piemēram, vienu vakaru redzēju lielu zivs galvu uz ietves pie centrāltirgus. it kā jau nekas svarīgs. zivs galva. mana galva.
ai, viss par grūtu.

šoruden gribas pieredzēt tādu koncertu, kur viss ir pelēks un auksts, un skaļš, bet nav nepatīkams. principā gribētos kaut ko līdzīgu ādmiņielas koncertam divi tūkstoš piecpadsmitā gada aprīlī.
vēl es gribu, lai kāda klusa un skumja vīrieša balss mikrofonā lasa savas dzejas.
šajā brīdī vajadzētu kaut ko par heroīnu, bet pietiks jau arī ar valku.

tas pods ir normāls, to mainīt nevajag. tad jau redzēsim. kāda tev vispār atšķirība, kāds tas pods ir, tu viņu tāpat nekad nemazgā. un vai vispār mēdz būt neglīti podi? ir tikai tīri vai netīri. jā, mēdz. ar visādiem dizainiem. tas ir normāls pods. tur ir tāds gliemežvāka motīvs, bet nu ir normāls. vai viņš ir tāds kā senos laikos? tas ir kā? nu, tā, ka pakakā un tur tā viss horizontāli. tu domā tos podus, kuriem novietojas kā uz šķīvja? jā. nē, tāds nē. normāls. nav no padomju laikiem. tad jau redzēs. nu bet. normāls pods.

centrāltirgus. pārvietojos starp kiosku ejām, kur no katra stūra it kā nemanāmi uzglūn kāds cilvēka stāvs, pirms tam izliekoties kādu gaidām, sauļojamies vai sarunājamies, pēkšņi paver savu skatu manā virzienā un nober vārdu "сигареты" un tad atkal ieņem sākotnējo pozu, tādējādi mulsinot manas apziņas vienmērīgo plūdumu.
vakar aiz loga sauca katjušu.

un pēc izrādes šķita, ka visi ir benzīnvīri, bet, nē, tikai etilspirtvīri.

šīgada pavasara atklāsme atausa mikroautobusā pa ceļam no pļavniekiem uz ķengaragu, kad skanēja кино "весна", un viss bija jauki.
ķengaragā var saskaitīt gulbjus, es tiku līdz skaitlim trīsdesmit viens, var arī skaitīt kaķus, saskaitīju septiņus, bet neesmu droša, vai kāds tomēr nebija tumšs ēnas kunkulis.

tuvojas mans pirmais atvaļinājums mūžā.

Весна. Я уже не грею пиво.
Весна. Скоро вырастет трава.
Весна. Вы посмотрите, как красиво.
Весна. Где моя голова?

es izdomāju: ja es būtu gleznotāja, man būtu gleznas ar baseina tematiku. tur ir tik daudz neglītā, ka to vajadzētu uzgleznot. stāvu pie spoguļa un noņemu melno acu zīmuli, kamēr atspulgā redzu pelēkus skapīšus un vecas tantes ar spalvainām kājstarpēm un celulītu, un vispār vecu miesu, bet savā galvā mazu, melnu gumijas cepuri.

pagājušajā nedēļā pieredzēju buržuāziskas izklaides, kas sevī ietvēra spa apmeklējumu un vakariņošanu restorānā divus vakarus pēc kārtas. šķiet, ka iepriekš minētie notikumi kalpo kā apstiprinājums tam, ka esmu kļuvusi veca. tas ir viens.

otrs. es neatceros, kad pēdējo reizi piedzēros, un tas mani nomāc.

iekāpju pustukšā tramvaja otrajā vagonā. apsēžos. iepretī pie loga sēž kāds bomzis. tieši aiz viņa sēdvietu ieņēmusi mangaļu ūdens pudele ar iedzeltenu šķidrumu. kaut kur aiz manis sēž vēl kāds bomzis. ir auksts, bet nesmird.
braucam.
krasta masīvs.
vismaz viens bomzis izkāpj. iekāpj vīrietis, galīgi piedzēries. apsēžas aiz bomža kunga, blakus pudelei. ātri atklājas, ka tā ir bijusi tālredzīga taktika, jo nav pagājusi pat viena pietura, un vīrietis lej rīklē čurām līdzīgo šķidrumu, ko pēc tam lēni spļauj ārā gar tramvaja sienu. tad viņam izkrīt viena (vai divu) centa monēta, kuru viņš meklē zem priekšā sēdošā bomža kunga krēsla, tādējādi iztraucējot bomža vientulīgo divuča dzeršanu. seko bomža kunga uzsākts dialogs krievu valodā: -что ты ко мне пристал?
-что ты мне сказал?
-что ты ко мне пристал? отвалы, пидарас!
-что ты мне сказал?
-что ты ко мне пристал? отвалы!- bomža kungs pieceļas un sper aiz muguras sēdošajam dzērājam. viss notiek it kā palēninājumā, jo abi ir pamatīgā alkohola reibumā. dzērājs spērienu atvaira ar kāju. bet pēc kādām trīsdesmit sekundēm atklājas, ka abi vīrieši ir pazīstami un līdz pat galapunktam viens otram atvainojas un norunā šovakaru pavadīt kopā pie bomža kunga.
viss beidzas laimīgi.

nesaprotama vainas apziņa apēd mani. un es vairs nezinu, kur esmu es un kur ir tikai mana vainas apziņa. pienākums un es. varbūt manis nav un ir pienākums, kurš pēc būtības nav vēl vairāk. kur ir mana cilvēciskā tieksme pēc absolūta? sūda.
mugurā bango asinis.
uz palodzes dzesēju spilvenus.

kamēr migla skauj ķengaragu, jaunkundze pamostas pirms laika un pārdzīvo par kļūdām. ak vai, viņa viļājas no vieniem sāniem uz otriem un domā, domā, domā. bet neizdomā. iekšējs saspīlējums viņā mīt. kas notiks? kā viņa ar to sadzīvos? lauku svaigais gaiss viņai palīdzēs.
biedri, jābrauc uz laukiem.

kavēju maģistra darba tēmas iesniegšanas termiņu. nezinu, vai lapa tiks parakstīta un vai vispār skola pabeigta. bet ļaunākais ir tas, ka mani tas līdz sirds dziļumiem tā īsti arī nesatrauc.
sapnis nomiris dabīgā nāvē. nezinu, vai fēnikss atdzims no pelniem.
ai, neko negribu.

jutekļi notrulināti.
melponene pie manis nenāk. talija pie manis nenāk. es nezinu, kā pie viņām tikt.
braucu vilcienā, saliedējos ar kolēģiem. nesanāk. man nav interesanti. viens piedzeras un saka, ka ir muļķis, toties redzot auras. man iepriekšējā dienā gājis "nu tā". jā.
neprotu runāt.
godkāre stiprāka par prātu.

kamēr biedres dzer divuci ar trīsgadniekiem un atsaka vīriešiem ar zirgiem, arī mana dzīve ieņēmusi interesantu pozīciju, bet tikai drusciņ citā virzienā. tādā ļoti normālā.
kredītlīnija, līzings, termiņdepozīts, debetkarte, octa. kas būs vakariņās? nē, tava kārta iznest miskasti. laiks bija labs. es eju gulēt. traukus jau nu varēji nomazgāt. nē, es nezinu.

un tomēr jāatzīst, ka šīs ir pilnīgas muļķības. jo viss mans it kā nenormālais ir ļoti normāls. normalitātes jēdziens pats par sevi manā apziņā sašķobījies un kļuvis nenormāls, jo arī normālais ir nenormāls.

kas notiek pasaulē?
man nav ne jausmas. dzīvoju burbulī. dzirdu tramvaju un jūtu vēju.
aizmirstu, kas esmu. vai vismaz ideju par to, kas būšu. tad izdomāju jaunu es. un atkal atceros veco. identitātes apziņas rotaļas.
paspēlēsimies. nu labi... rītdien meklēsim magnātu manī.
bet vispār es gribu uz cēsīm.

blakus snauž hande. jūtūbs atskaņo "nsrd". viss ir pareizi. tikpat pareizi, kā redzēt turku meiteni dziedam latviski ar puķu vainagu galvā.
autobuss pēc divām stundām.
es esmu kabinets.

sēžu istabā, kur reiz tika dzerts lakricas šņabis. toreiz bija daudz ļaužu. krievi, latvieši, spāņi, protams, arī turki, kas zina, varbūt pat čehi. bet tagad te sēžu viena. veldzēju dvēseli tīmeklī un prātoju, kā tas nākas, ka ir šitā un ne citādāk.
draugi. draugi ir dīvaina parādība. parādība. te viņi ir, te viņu nav.

valstis un robežas.

viss taču būs labi. iedzersim, padomāsim un būs. labi būs.