man ir patīkami nepatīkama tējas garša mutē. gan jau man nevajadzētu patikt šai garšai, bet man nav pretenziju, jo esmu tējas atkarīga meitene no ķengaraga. vakar šo vietu, arī manu guļvietu iepazina meitene pata. viņa izskatījās seksuāli savās zeķbiksēs manā gultā. redz, cik tu esi nožēlojams, cilvēk, pata nebija tavā gultā, bet gan manā. padomā par to, sajūties nožēlojamāk, paraudi un dzīvo tālāk.
vakar pasākums bija tāds, ka bija pasākums, man bija kaut kā neitrāli, man nav sajūsmas, man nav nožēlas. nezinu, vai vispār ir īpašās emocijas, bet, ja nav, tad arī nevajag. tikai loģiski, manuprāt.
šodien no rīta sapņoju divus astoņus minūšu garus sapņus, jo atliku pāris reizes modinātāju un paspēju pasapņot.
pleķīši stiklā, ko rada redzamus dzeltenie gaismas stari atkal man liek domāt par miegu. miegam gan ļaušos pavēlāk, jo savādāk nakti negulēšu. un naktī vienai, ja nākamajā dienā jāiet uz skolu, nav ko darīt. nudien, nav.
tagad es redzu pļavu, tādu dzelteni zilu. tādu kuplu un pilnīgu, smaržīgu. tad tur vēl esmu arī es zem zilajām debesīm, lēkājot tādā veci sarkanas krāsas treniņtērpā - jakā un šortos. man ir ļoti jauki, jo tur ir kupls un nekas nesmird, un kājās neduras asā zāle. čūskas arī neiekož. un tur es lēkāju palēninājumā. un pēkšņi no zila gaisa ir šūpuļtīkls ar raibu spilvenu un mani sarkanajā sporta tērpā. es guļu, bet tīks mazliet šūpojas un man sapnī rādas skābe.