Šis kaut kā aizmeta mani uz atmiņām par Mēness Teātri, kuru lasīju, pilnībā pazūdot no savas laiktelpas. Kur elite spēlēja teātri, bet plebeji, nabagi, skatījās, un situācijai paliekot tādai, kāda nu tā palika, juka prātā. Tas ir labs sabiezinājums tam, kas notiek ar skrollētājiem. Tiem, kas cenšas izlasīt pasauli caur citu komentāriem un pieredzi. Skatīties uz ēnām tas ir, savu staru spīdzināt. 

Nākamā cilpa jau ienesa domu Capoeira vidē, kur visi spēlē un visi skatās. Esi spēlē, tad spēlē. Ar uzmanību, ar laiku, ar pamanīšanu, ar kustību, ar skaņu, ar prasmi vai neprasmi. 

Lūk, vēl viens pusformulēts iemesls sabiedrības atjaunošanai caur Permakultūras principiem. Spēle, kuru spēlē ar ieguvumiem, un kurai vajag, lai visi piedalās. Kā slieku armija, caur sevi visu izlaižot un ar to uzlabojot.