labvakar


pulkstenis nosita pieci

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
pārķerta saruna
no ielas: dzīvokli izvācu, mašīnā sakrāmēju, atslēgu atstāju un aizbraucu! Jauns vīrietis uz ietves sastop kompāniju pretī, pa gabalu sveicinās un sasaucas un smejas. Sieviete līksmi: beidzot, cik labi! Un sīcis griež tarkšķi. Tālāk nedzirdu; tik forši, patiesi priecīgi tas skanēja; norezonēja - sasmaidījos. Miera sala. // ar vienu družku tradīcija ik pa pieciem gadiem uztaisīt kopbildi dzimtajā pilsētā. Lai kur blandītos un kā pa vidu būtu gājis, apaļos gados jāsaķemmējas kā cilvēkam. Šogad piektā bilde.
* * *
uzpurni neesmu sagādājusi
tāpēc sabtransā satinos lakatā, lai tikai acis vaļā kaut ko ceļā palasīt. Jutos ļoti labi, esot neredzama, man šķiet, es novēršu krietnu sauju lieka nejauka starojuma. Tomēr mājup gar slaveno soliņu ejot, kam ogļu caurums no ugunskura, viens aizlīgojies bez krekla, rudiem zobiem, nodegušiem nagu galiem paceļ pudeli un iekomentē ķermeņa daļas, kas šim "smukas" liekas. Tad re, kas īstenībā darās, kad neesmu mūziku ausīs ielikusi. Prasās ninka paskata purnu arī pie kājām blakus.
* * *
aizgrab vecs pasāts
ar sarkanbaltiem karodziņiem katrā logā un uzrakstu за то не в кредит. Nav ko iespringt, kur nav jāspringst. Zaļam lapainam, ko man reklamēja kā neiznīcināmu, jaunajiem dzinumiem jaujauni dzinumi; es neko, tikai noliku zemē, lai aug, ja tīk. Un pietiek spēka iespringt tad par labi izvēlētām kaujām / vasaros garos vakaros. Vesels atsevišķi dokumentējams stāsts. Vai nav skaic, ka nav tikai par pilsēteli, vārdā neminētu.
* * *
ārā smuki lija
izlīdu arī es. Norībināja tumsiņā pa lietussargu sirsnīgi tādu blekmetālu. Satiku, šķiet, šejienes pirmo kaķi, vispār te neviens neklaiņo; sunīšu gan daudz un runā uz mani kā reklāma. Un plakāts "šeit var pieteikties militārajam dienestam".
* * *
meistars
ir cilvēks savā vietā. Meistaram vienmēr pilnas rokas darbu, nemaz visu nevaru paņemt, saka, jāatsaka. Atpazīstu te iegriežamies dažus no blakusmiesta; cilvēku sava-darba-darītāju vienmēr ir pietrūcis, kā te, tā citur, tā visur. Te ir bezgalglītas dāliju dobes un katrā mazā skvēriņā septiņi veidi ziedu & zaļu. Un ne jau naudas, ne slavas dēļ cilvēks dara savu darāmo. Puse laimes ir "es nevarētu būt citur" un puse - "cits nevarētu manā vietā".
* * *
iegriezos vietējā
bibliotēkā pāri lapu izdrukāt-ieskenēt, bet atstāju veselu drupaču taku personīgo datu. Rīgā ieskrietu-izskrietu kā ēna un nemanīta. Te pie pogām pat nelaiž, bibliotekāre iedresēta apkalpot un aizpildīt. Inicāļus, adresi, telefonu, lūdzu, statistikai; melot nemāku, tante dabū visu melns uz balta; dabū arī lapas apšķirstīt un, ja māk angliski, izfigurēt manus darbus bosus un klientus; dabū manu ķeburakstu uz kvītiņas par tiem santīmiem. Kāda netīrība! nodomāju. Noskaldu visu labu un aizeju, noslaukot pēdas aiz muguras savas ar plaukstu.
* * *
vakarvakaram parādā
nepalikšu. Un iekrātos kilometrus uz svētvietu aizstaigāšu, senkartē izpētītu un nolūkotu. Kad būsi iedzīvojusies? Nezinu; iepriekš - kad kaimiņu suņi mani nerēja; bet te - kad varu vecam onkam izstāstīt maršrutu no autobusa līdz valsts iestādei varbūt. Ček.
* * *
izskrienu laukāk
no pilsētas iesākt lielāku apli. Mežinieku ceļš, malās smarž mizas, slīkšņā veci bārdaini pūpoli un svaigas cirtas ievas. Trīsstūrā maršrutā ar spici ziemeļos smuki sauļojas vienlīdz abi vaigi un degungals, akumulē raibumos nākamnedēļas glūmam. Saules te, šķiet, ir daudz daudz pat tad, kad nav; var sasmelt, cik gribas. Nekā diži dziļāka par asfaltu te nav, viss rit virsmai pāri, tai skaitā ļaudis, tāda lietišķa rosība. Simt piecpadsmit toņos pelēkā nepazūd neviens simt piecpadsmit zaļais.
* * *
kartē punktiņu
ielika un aizvācās; lūk, paziņa izdarīja līdzīgi. Bez kāda iemesla, tik tāpēc, ka patīk. Iedomājās vietu, un mājiņa atnāca pati. Piparkūku namiņš, smējāmies, bet, lūk, jau savilkti vadi un caurules dobes sēta, visi meistari turpat kaimiņi,pašizgāzes pašsavāces pašpietiekamības komplektiņš atradīsies. Dzīvoklim nav dzelzs ārdurvis, jo [te] tādas nav nevienam, velkom. Kur gan es liktos, ja šejieni visiem vajadzētu. Nākamais solis meža ielociņš. Baigi labi? Nekas, drīz sāks smirdēt ceriņi.
* * *
vējš izgāzis
kaut kur miskasti droši vien, atpūsts balts papīrs - tantei tieši rokās. Šī stāv ietves vidū un nevar izlasīt. Vecs līgums, saku, te uzvārds, nepazīstat? Nepazīstam. Jā, smeju pie sevis, kāpēc jāpazīst? Zemes nav daudz, ne stūrītis nav aizmirsts, te viss ir mans un tavs un mūsu druva, viss savākts un saturēts, kaut mēs - katrs savs. Bet nav visi oviči un nicki jāzina. Seju gana daudz, lai divreiz neredzētu un tāpat aizmirstos. Skrienu tikai savu aplīti, un domas, nevarot kur aizvilt aizblandīt, tikai kāpj augstāk. Tam jau te atbraucu.
* * *

Previous