| whooah |
[May. 28th, 2020|11:29 pm] |
|
Mans vīrs ir nu jau piektais fotogrāfs, kurš par tādu paliek mūsu pazīšanās laikā. Man tiek foto terapija. Atzīmēšu, no kameras man ir neērti, reizēm tā, ka var raudāt. Bet praktizēties vajag, tad nu cenšos ar savu attēlu sadzīvot. Kas jocīgi - es šķiet tikai nupat pieņēmu, ka nu jau esmu tā kā pieaugusi, un jau nākas pieņemt, ka strauji novecoju. Un tajā pašā laikā - jāsvin, jo šodien esmu visjaunākā kā jebkad vairs šajā dzīvē būšu. Izgāju cauri dzīves redzējumam: kā novecoju, kā pieaug dēls, kā mainās situācijas, kā mainās attieksmes, kā nomirstu, kā turpinos kā neiemiesota apziņa, kā iemiesojos, lai satiktu atkal viņu; vai varbūt palieku par viļņu putām. Skaidrs ir viens, tas ir nebeidzams ritums un vienīgā izeja ir balansēt īstajā frekvencē. Tajā, starp bliss un love. Kā to darīt ar traucējumiem ēterā, tas, lūk, ir īstais jautājums. |
|
|
| Comments: |
Vai tad ir kāds, kas nav fotogrāfs? Tagad jau visi to dara.
Jā, savā ziņā, ar telefonu, vai ne? Hm. Drusku savādāk ir nekā ar profesionālu kameru. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}