xoox:

Laiks: 1998. gads.
Vieta: Rīga, kinoteātris "Rīga"

Satieku savu draudzeni, kas aizraujas ar psihodēliskajām vielām. Kā jau runāts, viņa manā sasvīdušajā saujā iespiež mazu maisiņu, kurā vīd maza marka. "Volšebņik", nočukst viņa, "baigi stiprais". Ok... Šovakar kino "Rīga" ir ambientās mūzikas pasākums. Tur arī to lietošu.
Pār ķermeni pārskrien patīkamas tirpas. Labi atceros iepriekšējo tripu un tas man atstājis tikai labas atmiņas. Tikai ir viena nianse, kas tobrīd pieredzes trūkuma dēļ liekas sīkums - šovakar tripošu viens pats, svešā vietā, starp daudziem svešiem cilvēkiem. Un man būs kaut kā pēc tam arī jātiek mājās, visticamāk - ar tramvaju. It kā nekas īpašs, tomēr zem ķīmijas šis it kā vienkāršais uzdevums varētu būt sarežģīts. Iedomājos gan, ka varbūt vajadzētu labāk būt kopā ar kādu draugu, bet ātri aiztraucu prom šīs domas, jo vēlme izmēģināt LSD ir pārāk spēcīga. Pirmā kļūda.
Dodos uz kino "Rīga". Ieeju iekšā, samaksāju ieeju. Apsargs ievēro, ka esmu ģērbies virsdrēbēs un norāda uz pakaramo rindu. Mana virsjaka ir jāatstāj tur, starp desmitiem citu virsjaku un pēc tam pašam tā jāatrod un jāpaņem. Noskatos uz pakaramo rindu un iedomājos, cik daudzas no jakām izskatās līdzīgas. Pakarinu arī savu jaku starp visām citām(otrā kļūda) un atceros (domāju, ka atceros) vietu, kur to noliku.
Ieeju tualetē un palieku marku zem mēles. Visu. Teorētiski tur vajadzētu būt 200 miligramiem - pilna doza.
Pastaigājos pa telpām. Pasākums notiek vairākās zālēs. Vienā skan kaut kas līdzīgs hip-hopam. Ir arī ambientā zāle, kur izlemju palikt. Nav nekāds brīnums, jo telpa ir kā radīta psihonautiskajam ceļojumam - gar sienām ir saliktas mīkstās mēbeles un uz ekrāna rāda psihedēliskas filmas, kā jau parasti šajos pasākumos - fraktāļus, krāsu plankumus, medūzas un astoņkājus, saraustītus psihedēlisku krāsu virpuļus u.tml.
Ķermenis kļūst neērts. Kājas garas. Šķiet ka izsitušies auksti sviedri. Nav patīkami, bet zinu, ka tie ir somatiskie LSD sākuma efekti, tas ir normāli un ka jāpierod. Visu atsvērs psihes efekti, gaidāmais ceļojums.
Atlaižos mīkstajā krēslā. Ķermenis trīc un joprojām ir auksto sviedru sajūta. Kaut kas notiek. Pasaule vibrē, ir viegli deformēta un savādāka. Bet nevis krāšņa vai majestātiska, kā man gribētos, bet gan tāda nožēlojama, mēbeles ir vecas un apbružātas, cilvēki apkārt pīkst kā žurkas, vairums izskatās salietojušies un degradējušies. Tizli.
Vajag "uzrāvienu". Izeju no ambient zāles un eju uz hip- un trip-hop zāli. Uzstājas kāda vietējā hip-hop grupele. Viens džeks stūrī uzvedas absolūti neadekvāti. Trīc un tirinās, pārgrieztām acīm spiežas klāt stabam. Draugi viņu savalda, vienlaicīgi ar vienu aci lūrot uz apsardzi. Manu, ka daudzi šeit ir "izmainītā apziņas stāvoklī". Tas mierina. Tātad neoficiāli tas te ir atļauts - apsardze izliekas, ka nemana. Tātad visi esam uz viena viļņa un mani neievēros. Pašķielēju uz apsardzi.
Dodos atpakaļ uz ambient zāli. Sīciņ-īguma un nožēlojamības sajūta pastiprinās. Jūtos, it kā būtu skudra sērkociņu kastītē. Viss ir maziņš, niecīgs. Gaisma nav gaisma, bet mazi stariņi. Vizuālais iespaids pāriet skaņās - dzirdu kā sērkociņu kastīte, kurā atrodos, čab, dīvaini sīc. Džinkst. Rokas nav rokas, bet kā gaļīgas ekstremitātes, izaugumi, kā ķirzakas pleznas. Sajūta ir ļoti dīvaina. Kaut ko tādu vēl neesmu zem markām piedzīvojis. Īpaši patīkami nav.
Beidzot garais ceļš beidzas un es ierodos ambient zālē. Koordinācija ir traucēta. Dīvāns, kurā apsēžos, atrodas kaut kur dziļi zem manis un man ir jāpiepūlas, lai novērtētu attālumu un neiegāztos tajā. Vai, gluži otrādi, neiekāptu tajā ar kājām, domājot, ka tas joprojām ir grīda :)
Trips pieņemas spēkā. Apziņa strādā lēcienveidīgi - viss izskatās, kā stroboskopa apgaismots. Zāle, kurā atrodos, zaudē formu un, lēnām - arī saistību ar realitāti. Ir diezgan patumšs. Vairs nesaprotu, vai tā ir kvadrātaina, apaļa vai varbūt trijstūrveida?
Blakus apsēžas mana paziņa - Kristīne un uzsāk bezrūpīgu sarunu. Ko es te darot un kā man patīkot pasākums? Kāpēc neeju dejot? Es viņai pasaku, ka esmu lietojis. Viņa uzmet man vienaldzīgu skatienu. Viņa nekad to nav darījusi un pilnīgi noteikti nesaprot, kas ar mani pašlaik notiek.
Viņai ir bize. Pēkšņi šī bize tā kā izvirzas priekšplānā, nofokusējas, sāk pulsēt un kļūst par centrālo objektu visā viņas tēlā. Kaut kur no ķermeņa iekšienes uzburbuļo smiekli. Viņa ir meitene - bize! Tas visu izskaidro. Gan viņas vienaldzīgo skatienu, gan virspusējās frāzes. Viņa liekas naiva, īsta lauku meiča. Parādās grūti izskaidrojama - kūts sajūta. Ilūzija uzņem apgriezienus - liekas, ka apkārt esošie cilvēki urkšķ, kā cūkas, jūtama mēslu smaka. Skatos uz būtni, kas izraisījusi šīs izmaiņas ar pavērtu muti un man sāk nākt smiekli.
Bižainā būtne, kas jau pārvērtusies par kaut ko līdzīgu tizlai milzu cielavai, nočirkst "Izskatās (kurkrkku) ka (trkskrkrrrr) tev (sskskss..) ir (rrrrt-t-t-t-t) jautri (ui? ui? ui? ui? ui?)????". Lieki teikt, ka neko nespēju šai būtnei atbildēt. Viņa pasmaida un aiziet.
Skatos viņai pakaļ kā nohipnotizēts. Telpa aizvijas viņai pakaļ kā tunelī, izlokas, staipas un maina formu. Viņa aiziet vēlreiz, pieceļas un aiziet. Un tad vēlreiz. Un tad vēlreiz aiziet. Es jūtos kā notverts laika spirālē. Pamantu, ka telpa tā kā dzied. Man šķiet, mainās arī gravitācija, jo ik pa brīdim man liekas, ka telpa sagāžas uz sāniem. Dažbrīd pavisam otrādi. Es piespiežos dīvānam. Tas pastiprina sajūtu, ka atrodos sērkociņu kastītē, kuru pa rokām viļā kāds liels milzis. Es saprotu, ka šī marka ir ļoti spēcīga, daudz spēcīgāka nekā tā, ko lietojām iepriekšējo reizi. Kļūst mazliet neomulīgi, bet ātri šīs sajūtas aizgaiņāju.
Pienāk kāds džeks un lēnām, lēnām, ļoti lēni un stiepti izpleš savas milzīgās acis ar zīlītēm apakštasīšu lielumā, pasniedz ar hieroglifiem, ornamentiem un rūnām apgleznotu brūnu pudeli. "Gribi iedzert?", viņš prasa, sūnainu stumbru ieskauts. Viņa balss skan kā nākoša no dziļa koka dobuma. Es nespēju šai būtnei atteikt - tikpat lēnām pamāju ar galvu un, apzinoties situācijas nopietnību, paņemu pudeli un iedzeru mazu malku. Mēs sēžam viens otram pretī akmeņainu sūnu krēslos un zīmīgi saskatamies. Mēs esam mežā un tas, ko daram, ir slepens rituāls.
Pēkšņi attopos. Kāds rituāls? Kādi sūnu krēsli? Pretī sēž parasts puisis, brīvdomātājs - tusētājs, smaida un mudina: "Dzer, dzer!" . Paņemu pudeli, kas pārtapusi par stulbu sliktas kvalitātes stikla kaut kādu... lausku un iedzeru. Garšas sajūta ir pamatīgi izmainīta. Jūtu tikai adatas, kas momentā vizualizējas un kaut ko ļoti ļoti attāli līdzīgu brendija garšai. Arī šī garša ir sīka, niekkalbīga un nenozīmīga. Tas nav nekas. Dodu džekam pudeli atpakaļ. Viņš attālinās... pareizāk sakot aizslīd krāsainajā zupā, par ko pārvērtusies pasaule.
Es zaudēju kontroli. Vairs neko nesaprotu. Es vairs nespēju pateikt, kur es atrodos. Apkārt esošā aina pārvēršas par pašu zemāko un pagrimušāko narkomānu midzeni, aiz baudas un labsajūtas pulsējoši ķermeņi, pārgrieztas sejas, tukši acu dobumi... apkārt lido un griežas dīvaini riteņi. Tie griežas vienlaicīgi visur, es tos redzu, es tos dzirdu, es tos jūtu, es tos domāju, es pats esmu tie riteņi. Tas ir mans domu process. Es esmu tie riteņi. Es esmu-esmu tie-tie riteņi-riteņi. Riteņriteņriteņi. Riteņi, riteņi. Riteņ-riteņ-riteņ riteņi. Sīkumsīkumsīciņie riteņi. Mazummazumsīciņie riteņi. Sīkumsīkumsīkumsīciņš. Sīkumsīkumsīkumsīkumsīkumīgs. Sīkums. Sīkumsīkumsīciņš. Sīkum-sīkum-sīkum-sīciņš. Liels!!! Lielumlielumliels. Milzummilzummilzummilzīgs. Milzummilzumliels. Milzummilzummilzzzzumliels.
Manas smadzenes ir ieķērušās uz mazs - liels konceptu un turpina ciklēties, aizvien dziļāk un absurdāk. Es izbīstos no savām vājprātīgajām domām. Galvā valda haoss, visas maņas ir saplūdušas vienā un smadzenes drudžaini cenšas apstrādāt milzīgo informācijas gūzmu, kas ierodas no visām iespejamām pusēm, maņām, locekļiem, no iekšējiem un ārējiem stimuliem un kairinātājiem. Es vairs neredzu sev apkārt cilvēkus, sejas. Nespēju atšķirt vairs reālas lietas no savām halucinācijām. viss ir tēls un ilūzija, es vairs nespēju pat atcerēties, ko "realitāte" nozīmē. Jeb, pareizāk sakot, nozīmēja tajā tagad tik svešādajā pasaulē, kurā es kādreiz dzīvoju, gāju uz skolu, kurā dzīvo mani draugi un vecāki. Cilvēki ir tikai knapi nojaušami cilvēkveidīgi tēli. Neatšķiru skaņas no redzes iespaidiem. Prāta konstrukcijas no skaņām. Viss ir viss vienlaicīgi. "Tīrā apziņas plūsma" es sev pēc tam teikšu, bet tajā brīdī man kļūst ļoti bail. Es neko neredzu. Jūtos akls. Telpa čirkst, skaņas locās un laužas, gaisma pārvēršas un izšķīst miljonos sīku kristālu, kas katrs kļūst par atsevišķu, kaleidoskopisku pasauli. Un tas nebeidzas. Abstrakti krāsu plankumi peld un savijas viens otrā. Rodas tā majestātiskā sajūta, kas ir pazīstama katram tripotājam - es pēkšņi apjaušu LSD spēku un tā milzīgās potences. Es jūtos kā daļa no šīs vispasaules kustības un esmu pilnīgi pārliecināts, ka nākotnes sabiedrībā LSD un līdzīgiem psihodēliķiem būs sava, svarīga vieta. Redzu LSD daudzkrāsaino, fraktālo virpuli, kuru momentā atpazīstu no iepriekšējiem tripiem. Tie ir tie paši riteņi, kas iepriekš, tikai pavisam citā rakursā. Spirālveidīgais, krāsainais, pulsējošais visums, katrs tā ornaments, sīkākā daļa - vēl viens visums. Es tripoju. Dziļi. Vēl nekad tik dziļi neesmu bijis.
Bet vai tanī tomēr neslēpjas kas bīstams? Instinktīvi meklēju kādu blakus, pie kā pieturēties, kuram izstāstīt par savām sajūtām. Bet neviena nav. Es esmu viens, viens pats, viens pats. Realitātes noārdīšanās ir tik spēcīga, ka trips pēkšņi krasi maina virzienu - iestājas disorientācija un panika. Telpa, kurā es atrodos, ir svešāda un pilna ar nezināmiem, svešiem, potenciāli bīstamiem enerģijas sakopojumiem. Es jūtu, ka tuvumā tepat ir "apsardze", kas pēkšņi ir kļuvis par kaut ko līdzīgu koncentrācijas nometnes uzraugam, visam, kas jebkad ir asociējies ar nepielūdzamu ļaunumu, absolūts naids, nepielūdzams un neizbēgams. Tas vārds - "apsardze" atbalsojas un atbalsojas manā galvā. Es jau vairs sen neatceros, ko tas nozīmē, tikai to, ka tas ir kaut kas ļoti ļoti ļoti ļauns. Šī vārda "apsardze" transformēšanās par metafizisku ļaunumu mani tik ļoti satrauc, ka es krītu īstā panikā. Es nespēju tikt ārā un nav neviena, kam paprasīt palīdzību. Apkārt viss šņāc, ēnās parādās un gar mana iekšējā krātiņa sienām notek kroplīgas sejas. Vārdiem vairs īsti nav nozīmes. Realitātei vairs īsti nav nozīmes. Mani neviens nespēj mierināt. Pārņem sajūta, ka tūlīt notiks kaut kas nenovēršams. Fatālas skaņas, kas atkārtojas. Riteņi joprojām griežas, taču tagad tie ir dzirnakmeņi, kas ar katru griezienu mani iedzen dziļāk paralēlajā realitātē - šausmu un vārdos neizsakāma terora realitātē. Man trūkst elpas. Sajūta - un es nepārspīlēju - ir tāda, ka es tieku dzīvs aprakts.
Pēkšņi telpā, kurā atrodos, ietraucas puskails vīrietis. Tērpies zvērādās un noaudzis ar bārdu, svelošām acīm, tas TRIEC savu zizli pret zemi un skaļi kaut ko sauc. Es nespēju saklausīt, ko tas kliedz, bet viņa sauciens nāk no dziļākajiem apziņas nostūriem, viņš paziņo par visa reālā un cilvēcīgā nāvi, par manas ikdienas un dzīves, kuru zināju līdz šim, nāvi. Mani pārņem drudžaina panika, es cenšos piecelties, taču nespēju. Atkrītu atpakaļ dīvānā. Es gribu raudāt, bet man ir tik ļoti, ļoti slikti, ka es to nespēju. Un tas mani moka vēl vairāk. Es esmu sastindzis kā sālsstabs. Un tad manās smadzenēs liesmojošs izzīmējas un parādās kāds vārds. Tā ir mana personīgā ELLE. Stāvoklis, no kuras nekad netikšu ārā. Nebeidzamās mokas, raudas, bailes un terors. Psihoze. PSIHOZE. Es esmu sajucis prātā. Es esmu beidzot "daspēlējies" ar savām smadzenēm un narkotikām, par ko mani jau sen brīdināja. Es NEKAD VAIRS NO ŠĀ STĀVOKĻA NEIZKĻŪŠU!!!
Es apzinos to līdz mielēm. Es esmu sapratis, ko nozīmē šis līdz šim tik nodrāztais vārds - ELLE, ar ko cilvēki tik viegli svaidās apkārt, liek datorspēļu nosaukumos u.tml. TĀ REĀLI PASTĀV. Es redzu Luciferu, sātanu, briesmīgākās vīzijas, kuras miglaini atceros esam lasījis Bībelē. Tas viss pēkšņi iegūst pavisam jaunu, baisu, pārcilvēcīgu jēgu. ĻAUNUMS IR ĪSTS.
Es padodos. Atguļos un jūtu, kā saprāts mani atstāj. Es pārceļos mentālā tuksnesī, vietā, kur savācas pazudušie, nolemtie un Dieva pamestie, asinīm notecējušās smiltīs, apļa vidū.
Tūlīt kaut kas notiks. Gaisā ir spriedze un kaut kas spalgi sīc.
Paceļu galvu, kur iepriekšējā realitātē bija videoekrāns. Redzu tur asiņainas miglas aizklātu, rūnām un mistiskām, biedējošām zīmēm apgleznotu gaismas plankumu. Un tur... Manas šausmas palielinās miljonkārt. Es redzu, kā mani kastrē. Es redzu sevi pašu, pēc kastrācijas pielecot kājās un apšļācot ar asinīm skatītājus, saraustīti, agonijā, mokās un sāpēs mētājoties apļa vidū, tveroties pie apkārtējiem cilvēkiem, veltā cerībā saņemt no viņiem atbalstu vai palīdzību. Tas ir pārāk daudz. Es atslēdzos.
Es nezinu, kas notika tālāk. Es tikai zinu, ka tā bija vesela mūžība, kurā es biju pašā dziļākajā melnajā caurumā, purvā, bezgaisa telpā, dzīvs aprakts, starp šausmīgiem nāves gariem, terorā es smaku un lūdzu to būtni, kas mani mocīja, mani nogalināt, lai manas mokas beigtos. Bet viņš to nedarīja un es zināju, ka šis stāvoklis saglabāsies mūžam, ka es esmu nolādēts un mūžam palikšu tajā tuksnesī, kurā nezināmas būtnes mani upurēs un upurēs briesmīgākajam dievam uz pasaules, atkal un atkal. Un tam nebūs gala nekad. Es nezinu, vai biju dzīvs vai miris, pie samaņas, vai turpat uz dīvāna atslēdzies. Tikai atceros to brīdi, kad tas sāka beigties, kad nepārtrauktais, stindzinošais baiļu stupors mazliet atlaida un kad es BEIDZOT miglaini atcerējos, ka es esmu lietojis LSD. Un ka tas varbūt, tikai varbūt kādreiz beigsies. Bet vienalga tajā brīdī es biju pilnīgi garīgi iztukšots.
Šis brīdi sakrita ar pasākuma beigām. Pulkstenis, kā izrādījās, bija apmēram 4 no rīta, tātad šādā stāvoklī biju pavadijis piecas stundas. Cik mūžības biju pavadījis savā subjektīvajā laikā, es nevarēju pat iedomāties.
Cilvēku tajā zālē, kurā biju arī es, palika aizvien mazāk un mazāk. Bet es savās halucinācijās to nesapratu. Kad beidzot to piefiksēju, skaudri apzinājos, ka nespēšu šādā stāvoklī nokļūt mājās. Taču otra varbūtība - policija mani savāc un aizved uz iecirkni apstākļu noskaidrošanai, bija vēl drausmīgāka. Es nezinu, vai es izkļūtu no tāda notikumu pavērsiena ārā ar veselu psihi. Īstenībā es jau tad zināju, ka šis drausmīgais trips, arī bez policijas atstās iespaidu vēl uz ilgu laiku un ka es nebūšu īsti garīgi vesels.
Tātad es ar pārcilvēcīgu piepūli un koncentrēšanos piecēlos un mēģināju tuvoties pa to vietu visā čabošajā, dziedošajā, kaucošajā kosmosā, kas kaut kur dziļi manas apziņas dziļumos tika saukta par "durvīm" un varbūt pat "iziet" pa tām. Tas man daļēji izdevās, taču, izejot pa durvīm, es iekļuvu kādā zālē, kurā uz mani raudzījās simtiem cilvēku. No šoka es gandrīz sabruku. Man nebija ne jausmas, kur es atrodos. Tā varēja būt psihene, skola, slimnīca.. Izvalbījis acis, es centos saredzēt, kas ir manā priekšā, kas ir šie cilvēki.
Tās bija virsjakas. Tās pašas, starp kurām visām es biju nolicis savu jaku. Lai gan iekšēji jutu paniku, nespēju iekšēji nepasmaidīt par šo situāciju. Starp šīm virsjaku rindām, kas pārvērtās te par akmens statujām, te par cilvēkiem, kas nosodoši mani vēro, te par spokiem, atrast kaut ko, kas ir "mana jaka" bija neiespējami. Es apstājos starp tām visām, apjucis un izmisis. Un tad, izmisumā lauzot rokas, ar acs kaktiņu pamanīju apsardzi. Jutu no tās aizdomīguma enerģiju, vardarbības enerģiju. Es nedrīkstēju atklāt, ka esmu ko lietojis. Viņi noteikti mani savāks un aizvedīs apstākļu noskaidrošanai. Man jātiek ārā no šīs situācijas.
Paķeru pirmo pa rokai pagadījušos jaku, iekšēji sažņaudzoties sirdij par to cilvēku, kas iespējams tagad tripoja tikpat ļoti kā es un nespēs savu jaku atrast (jo palikuši bija praktiski tikai tādi) un izpeldēju ārā pa durvīm. Apsardze, par brīnumu, neko neteica. Varbūt viņi pat mani nebija ievērojuši. Tagad varu tikai minēt.
Jutos zaglis, niecība un preteklis. Man bija sveša jaka, es jutu tā svešā cilvēka smaržu, kabatas bija pilnas ar atslēgām, kaut kādiem blociņiem. Bet es nevarēju atļauties par to domāt, jo šobrīd man bija jātiek drošā vietā - mājās. Es nebiju spējīgs neko izskaidrot, es drīzāk iekristu panikā un piedzīvotu sliktā tripa atkārtošanos. Pat doma par to mani pildīja ar drudžainiem drebuļiem. Es to nedrīkstēju pieļaut.
Laukā jau spīdēja rīta saule. Tā mazliet mani nomierināja. Sāku soļot. Nepareizais virziens. Protams, jo orientācija telpā joprojām bija pilnīgi nelietojama. Iedomājieties, ka Jūs esat starp desmitiem gaļīgu tuneļu, kuru tajā kādreiz tik pazīstamajā pasaulē sauca par "ielām" un starp šiem tuneļiem jums jāatrod "Barona iela". Neiespējami. Tieši tā. Beidzot tomēr kaut kā šo ielu atrodu, pirms tam gan stāvot kā zemē iemietam un skatoties uz dārdošo būtni - "tramvaju". Apsēžos pieturā. Garastāvoklis ir jau diezgan labs. Saprāts ir skaidrāks un esmu gandrīz vai pārliecināts, ka drīz viss... beigsies. Paskatos sev blakus - o, tādi paši džeki no kino "Rīga", tādām pašām nomocītām, šķiet, joprojām "tripojošām" sejām. Domāju, padalīšos ar iespaidiem. Sāku runāt un dalīties ar iespaidiem, stāstu, ka lietoju LSD, ka tik drausmīgs trips man nekad nav bijis, mēģinu aprakstīt, kas ar mani notiek. Līdz paskatos uz viņiem un saprotu, ka manī skatās nevis tripotāji, bet trīs ņirdzīgi, alkohola apreibuši ģīmji - tie ir URLAS. Dzirdu vārdus "pizdi daķ", "ohujevšij" u.tml. saraustīti pieceļos un ielecu nupat piebraukušajā tramvajā, jūtu, kā urļaki ieķeras manā jakā un cenšas aizturēt. Tomēr izraujos.
Sirds drudžaini sitas. Nespēju nokoordinēt savas kustības un tramvajā atgāžos pret sienu, ieplešot acis. Tramvajs, šķiet auļo uz pārsimt kilometriem stundā. Pavisam reāli jūtu, ka zem tramvaja ir iesprostots kāds cilvēks un apvaldu vēlmi skaļi kliegt un pievērst cilvēku uzmanību tam. Tur neviena nav - man tas ir jāatgādina sev vēlreiz un vēlreiz.
Bet, paldies Dievam, jūtu, ka LSD efekts lēnām, bet mazinās. Pēc 20 minūtēm esmu mājās. Dzīvoju pie pavecākas tantes un satikt viņu arī ir samērā traumējoši, jo redzu, cik viņai āda ir dzeltena, kā viņas acis iztek un izšķīst sejā. Paldies Dievam, viņa ir veca un neko nezin par narkotikām, tāpēc tikai nomurmina "Piedzēries..." un noskatās, kā es ieeju savā istabā.
Nosvīdis un trīcošs es ielienu gultā. Nav ne miņas no patīkamās sajūtas, kas ir, piemēram no zāles vai E, ielienot pēļos un lēnām grimstot miegā. Sega un palagi kož, nepatīkami jūtu virsmas faktūru un savu, aukstiem sviedriem pārklāto ķermeni. Visa istaba joprojām, vienalga kur skatītos, pulsē, ēnās un griestu baltajos lāsumos izzīmējas rūnas un ornamenti... Es esmu pārguris. NOfiksēju skatienu uz sienu, kur arī ir pilns ar virpuļiem, hieroglifiem un simboliem un vienkārši gaidu, kad tas viss beigsies. Lēnām, ļoti lēnām kaleidoskopa nebeidzamais virpulis stājas, halucinācijas kļūst vairs ne tik izteiktas. Dzirdu, kā otrā istabā klepo vecā tante un man katru reizi jāapvalda panikas lēkme, jo viņas klepus šķiet, ir nāvinieku klepus un man šķiet, ka viņa atrij asinis un mirst. Skaņa liekas pilnīgi atbilstoša.
Nezinu kā, bet aizmiegu. Pamožos pēc 16 stundām un joprojām esmu mazliet apdullis. Taču sajūta ir pat pozitīva. Viss joprojām šķiet izmainīts un ne tāds, kā parasti. Satieku draugus, bet pārsvarā, ar viņiem kopā esot, sēžu un blenžu vienā punktā. Atsāku daudzmaz normālu dzīvi pēc 3-4 dienām, bet visi efekti izzūd tikai pēc vairākām nedēļām.

Šis trips pēc tam atstāja sekas manā dzīvē vismaz 2-3 gadus. Kļuvu emocionāli nestabils, depresīvs, izbaudīju arī flashbackus - kad pēkšņi, visparastākajā situācijā pēkšņi pasaule sagriežas, lietas un cilvēki iegūst neparastas dimensijas un skatu punktus, līdzīgi kā zem markām. Bieži tos pavadīja tāda pati panikas un terora sajūta, kā bija zem markām. Pilnībā atgāju tikai, kā jau teicu, pēc pāris gadiem.
Kopā ņemot, es savu vieglprātību ļoti nožēloju. Tikai pēc laika es sapratu, ko es darīju nepareizi. Nekādā gadījumā nepieredzējis nedrīkstēju lietot viens pats, svešā vietā. Man vajadzēja nodrošināties, ka daru to starp cilvēkiem, kuriem uzticos, ka droši zinu, kā tikšu mājās. Tas moments ar jaku, kura bija jāatrod starp simtiem līdzīgu, vispār ir nepieļaujami. Tādi uzdevumi, lai gan liekas ļoti vienkārši, LSD iespaidā var nebūt izpildāmi un radīt lieku spriedzi un paniku.