prāta fotogrāfijas

Nu re nu – ij pusgads nebūs pagājis, un drew būs uzrakstījusi savu Marokas piedzīvojumu atstāstu... (Btw, paldies deģenerālim par netiešo inspirāciju ;)



Tad nu tā, par visu pēc kārtas. Lidojam caur Frankfurti, nakti guļam lidostā – no sākuma otrajā stāvā uz dīvāniņiem, bet kad tur aizklapē ciet, guļam lejā uz soliem, sakumpuši deviņdesmit līkumos... Ap četriem rītā sākam rosīties, jo pēc pieciem lidmašīna uz Marrakech.

Pēc kādām 4h lidmašīnā esam galamērķī – Marrakech. ( tālāk )

Otrajā dienā tā pamatīgāk izpētām to pašu Djemaa el Fna un apkārtni. Ielienam arī
souq'os, kur paveras milzumdaudz tirgotāju stendi(?). Tur ar garāmgājēju saukšanu un māšanu ar rokām ir vēl trakāk. Uzmet tik aci ilgāk par pāris sekundēm, vai, nedod dies’, noķer tirgoņa skatienu. Bet galvenais, neraustīties un pārliecinoši teikt – No, merci, vai La shukran (tas pats, tikai arābiski).

Kad pa dienu aizejam paēst uz to pašu restūzi, kur iepriekš, jo tur brīnišķīgi var notvert kadrus (savādāk tev katrs otrais prasīs – one dirham par to, ka tu jamo foķē), manām arī baigos ielas ārtistus. Proti, divi jauni čalīši taisa baigo akrobātiku, nu tur, viens otram uz galvas nostājas, met salto un tā. Un kad savu priekšnesumu ir beiguši, apstaigā restorāniem pirmo stāvu (tur tā tieši izdevīgi katrā ielas pusē viens) un iekasē savu aldziņu. Katrs pelna savu maizīti, kā nu māk... Ūdensveči, prasot naudu par to, ka tu viņu fotografē, hennas vecenes, joptvai, bāžoties virsū. Arī man, ejot kopā ar dārgo, dārgais kkur pa priekšu, un man – kur gadījies kur ne – viens rifkabīlis uzmetas virsū – Hello, my name is Fatima, blargh, blargh. Mēģinu atšūt, bet otrajā dienā man vēl ne tā vajadzīgā striktuma, ne nekaunības, un tad es tur ņergājos, a viņa tāda liela, sagrābj man roku un sāks jau kaut ko ķekselēt virsū. Nu neko, izrāvu roku laukā un veiksmīgi notināmies.
Vēlāk ejam staigāt itkā ar mērķi, itkā bez mērķa, un tiekam līdz kapiem, kur, pirmo soli iekšā sperot, mums saka – nešķīsts, nešķīsts, tinaties vien laukā. Ok, sorry. Izdzīvojamies vēl pa Djemaa el Fna un arī otrā diena noslēgusies...

Trešajā dienā pārvācamies uz citu hosteli, ko atradām, iepriekšējā dienā staigājot. Turpat netālu, aiz divām šķērsielām – Ne tik grezns, bet lētāks gan. Atkal jāgaida, kamēr būs brīva istaba. Gaidam, gaidam, un pēkšņi administratoram iedegas spuldzīte virs galvas un jams mūs uzved uz jumta un izmitina istabā, kur ne gulta, bet 5 dīvāni. Nu, kas mums. Normāla istaba, kur piemesties... Tur arī paliekam visas pārējās naktis. Iemitinamies, un dodamies dzīvē. Ņemam taksīti uz Majorelle dārzu. Dārzs savulaik piederējis arī Yves St Laurent. Visur manāma spilgti zila krāsa, saukta arī par (saprotamu iemeslu dēļ) Majorelle blue - puķupodi, dārzā esošais mākslas muzejs. Dārzs skaisti iekārtots - kaktusi, palmas, baseini ar ziedošām ūdensrozēm un bruņurupučiem, utt, utt.


Atpakaļ bija doma iet kājām, taču man no karstuma uznāca nost mirstamais, tādēļ ņēmām vien taksi. Un labi vien, ka tā. Gribam braukt uz Essaouiras pilsētu, bet nevaram saprast, kā labāk - ar sab.transportu (var gadīties, ka nav biļešu tad, kad mums vajag, ilgi jārbauc, utt) vai kā. Un - šekā rekā, ejot no taksīša uz Djemaa el Fna pusi, mūsu uzmanību pievērš sludinājum-plakāts - tur braucieni uz Saharu, uz Essaouira, ūtētē. Kā mēs apstājamies, tā uzreiz viens Hasans klāt - lūdzu, lūdzu, nāciet tik iekšā, pastāstīšu, parādīšu. Nu labi, ieejam ar’. Šis tīri labā angļu valodā mums izklāsta vienu piedāvājumu, otru, trešo, un mēs izlemjam, ka uz Essaouira brauksim ar šo, jā. Pēc tam padomāsim, ja sagribēsies vēl ko. Zinkā, redzēs, kā nu būs. Hasans atbild - Oki-doki, rīt no rīta deviņos, pie hosteļa savāksim. Tiekam līdz mūsu miteklim, priecīgi, ka tā sanāca, redz kā, cik labi, ka man mirstamais - būtu gājuši kājām, neuzietu Hasanu. Es noliekos pačučēt, jo ģībiens nāk virsū. Seja ir apdegusi, it īpaši deguns (izskatās varen daiļi, jā) un saprotu, ka laikam jāsāk kaut kas likt uz galvas virsū, dodoties saulē. Pašā vakarā Djemaa el Fna notiek kauč kāds pasākums ar vietējiem mūzikas zvaigznēm, aizejam paskatīties, bet man tas švakums, tā ka neko ilgi nepaliekam. Un – galu galā, rīt tāls ceļš veicams (ap 170 km)
Pa ceļam no Djemaa el Fna uz migu mums piesienas viens vietējais ar afrikāņu bundziņām plecā. Pa lēto atdošot. Tāks, dārgais sāk kaulēties, a es blakus čīkstu, ka nu priekš kam, dārgi priekš tādām, palielas, un kā mēs tādas mājās aizvedīsim. Beigās mana čīkstēšana palīdz, jo es dārgo velku prom, un tirgonis beigās skrien pakaļ, saukdams mūsu nosaukto summu. Tā nu esam arī nedaudz iemanījušies kaulēšanās mākslā.