| |
[4. Jan 2011|13:45] |
|
Stundiņ, mums ir laupītāji un barbari. Es ceru, ka Tu saproti, ko tas nozīmē. |
|
|
| Mājās |
[1. Jan 2011|19:42] |
Nu tad tā.
Es beidzot, BEIDZOT esmu mājās!! Šī brīža gaidīšana gan izvērtās daudz ilgāka, kā bija paredzēts, bet tas visnotaļ ir bijis to vērts, jo te ir FORŠI! Nu tā ka tiešām FORŠI! Protams, vēl ir vesels kalns ar lietām, ka te vēl jāpabeidz taisīt un koridorā vēl mētājas vesela jūra darbarīku, bet tas nekādā ziņā netraucē jau te justies kā mājās un sajūsmināties par visu, ko redzu sev apkārt.
Un ir tiešām super sajūta divatā ar Viņu vienkārši apsēsties pie galda un no savām vecajām krūzītēm lēnām dzert tēju ne par ko vairs nesatraucoties un nedomājot, kamēr mazā Poga blakus mēģina no sevis izdabūt laukā jaunas skaņas.
Ar visu šo lielīšanos es gribēju pateikt tikai 2 lietas:
1)Jūtos forši
2)Un jūs tiekat beidzot arī oficiāli ielūgti ciemos, īpaši ar ciemošanos var pasteigties tie, kuriem ir pamatotas aizdomas, ka mūsu plauktā stāv viņiem paredzētas Z-svētku dāvanas (tas īpaši attiecas uz stundiņu). Būs mīļi gaidīti tiešām visi, kas vēlēsies nākt. Bet pieteikties, lūdzu, laicīgi! |
|
|
| Pogas pienākumi |
[28. Dec 2010|10:52] |
Ir vecāki, kuri sūdzas par to, cik šausmīgi daudz laiku viņiem aizņem bērni, par to, kā viņi neguļ naktis un tikai brēc vienā brēkšanā. Man šādas izjūtas nav īsti pazīstamas. Un man liekas, ka recepte tam ir vienas fizioterapeites vārdi:"Nedariet bērnu vietā viņu pienākumus."
Kā jau katram cilvēkam, arī Pogai jau ir savi pienākumi. Šobrīd tie ir 3: ēst, augt un mācīties. Lietas, kuras neviens cits viņas vietā izdarīt nevar.
1)Pa dienām viņa parasti ēd no pudelītes, un dara to pati (mums ir atstrādāta hendsfrī sistēma), jo ne man, ne kādam citam pat prātā vairs nenāk palīdzēt viņai ēst. Tas jādara pašai.
2)Bērni aug guļot. Šo lietu arī neviens cits nevar izdarīt viņas vietā, tādēļ viņa ļoti apzinīgi guļ. Naktī vidēji 9 stundas no vietas. Un pa dienām vēl kādas 4-7 ārā (pat tādos mīnusos, kad es pati degunu laukā netaisos bāzt). Un man pat prātā nenāk viņu celt, lai dotu ēst vai darītu ar viņu vēl sazin ko.
3)Bērni mācās spēlējoties un vērojot. Un arī tas ir jādara viņiem pašiem. Pietiek ja viņiem klēpī noliek mazu mantiņu vai nosēdina pretim televizoram, nekas vairāk no vecākiem vairs nav nepieciešams, lai uz kādu stundu būtu miers. Ir aplami sēdēt visu to laiku bērnam pretim un bez apstājas grabināt viņam pie auss grabuli. Tas ir tas pats, kā skatīties uz kārdinošām kūkām, kurām, protams, nevar pieskarties. Nedrīkst spēlēties bērna vietā.
Lūk tā arī ir mana recepte brīvākiem brīžiem - es vienkārši nedaru lietas viņas vietā. Un ziniet, ir forši! Ir tieši tā, kā es Kristam teicu - bērni ir kā jauns mīļākais hobijs, kurš, protams, prasa gan laiku, gan papildus izdevumus, bet ieguvums un gandarījums ir daudz lielāks.
Lai jums visiem kādreiz vismaz uz pusi tik forši cilvēki kā Poga! |
|
|
| |
[7. Dec 2010|17:11] |
|
Kad man nepieciešamas brīvas rokas, es viņu nosēdinu pie televizora. Viņai pat reklāmas liekas aizraujošas. Īzij! |
|
|
| Red spot |
[27. Nov 2010|11:57] |
Šorīt Ķiparu ciemā maza ziemas pasaka. Gaišzilas debesis un balta, pūkaina zemes virsa. (Protams, kā jau visur.) Arī laiks tā kā apstājies. Un vispār, sajūta, ka šodien bez Ķipariem nekā vairāk arī pasaulē nav.
Bet par spīti tādai sirreālai miera noskaņai, ciems šodien ļoti trokšņains - visi suņi uz vienas nots rauj vaļā savu rīkli. Arī lieli un mazi ķipari gandrīz no katras mājas iznākuši laukā un satraukumā veras uz augšu un smaida. Kādēļ? Jo tieši virs māju jumtiem laižas gigantiska bizbizmārīte, kas tik ļoti kontrastē ar apkārtējo vidi, ka neviļus rodas sajūta, ka esi kļuvis par Brīnumzemes zaķi vai češīras kaķi, vai pašu Alisi. Un ko tā mārīte dara? Nolaižas tieši mājai ielas pretējā pusē. Ja es jau tagad dzīvotu Rīgā dzīvoklī, šaubos, vai mārīte nolaistos uz Dominas jumta, lai mani iepriecinātu. |
|
|
| |
[20. Nov 2010|09:59] |
|
Ir tiešām aizraujoši vērot, kā veidojas mazā cilvēka semantiskā sistēma. Un pat bez adekvātas valodas bāzes Poga ir spējīga pastāstīt, kas viņai ko nozīmē. Protams, pa spalvai mani glauda arī tas, ka, atskaitot miegu un ēšanu, es viņai, šķiet, šobrīd nozīmēju visvairāk. He he heee. ]:) |
|
|
| |
[16. Nov 2010|15:18] |
|
Pogai šodien 2 mēneši. Un viņai arī lielākais paldies. Tik pacietīgu un saprotošu cilvēku, kad man tik ĀRPRĀTĪGI nāk miegs, es vēl neesmu satikusi. Viņa šodien visu dienu ļauj man gulēt, kamēr pati izklaidējas sarunājoties ar sev vien redzamiem rūķīšiem, laumiņām, eņģeļiem vai nez ko citu. FORŠI! |
|
|
| |
[27. Sep 2010|20:07] |
|
Nepieciešams uzlabot dzirdi? Tieciet pie maza bērna. Garantēju, ka pat liela trokšņa apstākļos no otra mājas gala ar kaulu smadzenēm dzirdēsiet, kā viņš elpo. |
|
|
| |
[24. Sep 2010|13:24] |
|
Pa dienām es viņu radinu pie džeza. |
|
|
| |
[19. Jul 2010|10:09] |
|
Šodien nelielas pārdomas par to, cik atbildīgi vecāki mēs spēsim būt, jo mūsu vājā puse ir disciplīna un motivācijas trūkums piespiest sevi kam tādam, ko vienkāršāk ir ignorēt. Grūti ticēt, ka līdz ar Podziņu, situācija pēkšņi mainīsies. |
|
|
| |
[29. Maijs 2010|12:44] |
|
Šodien klīstu pa māju kā spoks un nevaru saprast ne to, kur ir mana vieta, ne to, kas man jādara. Diezgan nomācoši. |
|
|
| |
[26. Maijs 2010|16:02] |
Šodien LU Satversmes sapulces sākumā atkal jau bija iespēja pārliecināties par to, ka skaļš populisms uzvar saprāta balsi. Visi studenti kā viens, gluži kā aunu bars, padzird Edvarda kaismīgos vārdu par to, ka nu tik būs, nu tik mēs aizstāvēsim studentu intereses, un viss - klapes acīm virsū, neko vairs nesaprot un tikai balso pēc stabules. Muļķu bars, pilnīgi dusmas!
Ir forši, ka tiek konstatēta problēma, forši, ka to vēlas risināt, bet metodes.... nu piedodiet...
Savā rīcībā nedrīkst darboties arī pretrunā noteiktiem likumiem, piemēram, kārtības rullim. Ja ir pateikts, ka tā nedrīkst, tad nedrīkst, un paši vien tie bērni ir vainīgi, ka nav savu papīra gabaliņu iesnieguši ātrāk. Ja būtu iesnieguši ātrāk, tad arī jautājums tiktu izskatīts, tiktu meklēts kompromiss, bet cīņa par kaut ko tikai principa pēc, parāda to, ka tieši studenti ir tie, kas visu laiku ir PRET un nevēlas RISINĀT problēmas, bet tikai taisīt tās. Jā, tā ir attieksmes paušana, un gaužām stulba pie tam. Nav brīnums, ka katrs otrais Universitātes darbinieks studentu pārstāvjus ienīst kā sugu.
Trakākais ir tas, ka studenti pat apzinās, ka nav nozīmes, vai konkrētais jautājums tiktu izskatīts šajā sēdē (kas nav saskaņā ar kārtības rulli) vai nākamajā sēdē (kad visu būtu iespējams jau laicīgi izrunāt un kad tas būtu arī saskaņā ar visiem iekšējiem noteikumiem) nekādu atšķirību neradītu. Viņiem vienkārši gribās padir....ies.
Paldies par uzmanību! |
|
|
| |
[25. Maijs 2010|10:14] |
Kādreiz likās, ka pirms vēl vienas sirsniņas radīšanas, pašam par sevi ir jābūt pilnībā pārliecinātam, drošam un zinošam. Likās, ka jau vairākus gadus iepriekš ir jāizstrādā plāns par to, kā bērnus audzināt, ko tieši viņiem mācīt, kā izturēties, kā nodrošināt, kā atbildēt uz visiem jautājumiem un tamlīdzīgi. Man likās, ka pirms tam ir jābūt Gatavam ar lielo burtu.
Šobrīd es zinu, ka visas atbildes atnāks īstajā brīdī. Ir iestājies pilnīgs miers. Viss ir tik dabiski un pareizi, ka man atliek vien izbaudīt šo atlikušo laiku.
Zinu, ka mazā Podziņa vai brašais Juniors būs tie, kas iemācīs man. |
|
|
| |
[17. Maijs 2010|12:04] |
|
Ir netaktiski likt semināram lasīt tekstus, virs kuriem būtu jābūt rindai "Ar vājiem nerviem nelasīt". Dzīvnieku eksperimenti ir pēdējā lieta, ko šobrīd vēlos izzināt. |
|
|
| |
[13. Maijs 2010|10:40] |
Patīkami atrasties darbā jau ilgi pirms darba laika sākuma, kad neviena vēl nav un var klusiņām, mierīgi čubināties ap visādiem darbiņiem. Šī sajūta pirms 5 min beidzās un es jau atkal gribu prom no šejienes.
Un vēl, es tiešām IENĪSTU StarFM, kas man pie auss te skan, tā kļuvusi par vistraucējošāko skaņa domu skaidrai sakoncentrēšanai, jo ik pēc 3 minūtēm atkal ir pie sevis jāpadomā: "Nu kā var atļauties uzlikt kaut ko tādu????" Tādēļ, ja mani kāds lasa, atnesiet man, lūdzu, austiņas! |
|
|
| Šīs dienas diskusijas jautājumi. |
[21. Apr 2010|14:56] |
Vai iešana pa istabu bez bailēm par to, ka grīda neiebruks, nav akla ticība? Ar ko tā atšķiras no reliģiskas ticības un pieņēmumiem par pēcnāves dzīvi?
Cik ir jābūt pierādījumiem, lai būtu PIERĀDĪTS, ka kaut kas ir patiesība? Vienam? Desmit? Simts? Vai 100 reliģiskie pieredzējumi ir pierādījums tam, ka reliģija ir patiesa? Vai 100 reizes atkārtots, pozitīvs eksperiments ar zālēm pierāda, ka tās ir saucamas par zālēm?
Ja zinātne ir tikai metode, vai arī tā nav tikai akla ticība? Jo padomāsim, cik gan tā ir veca... Un teikt, ka kaut kas ir zinātniski pierādīts (un āmen) ir diezgan neapdomīgi, jo arī pašas zinātniskās metodes ar laiku mainās, gala rezultātā apstrīdot arī iepriekš pieņemto. Pasaule jau vairākkārt pierādījusi, ka nekas nav akmenī kalts. |
|
|
| |
[7. Apr 2010|16:56] |
Jau kādu laiku nedaudz esmu vīlusies filosofijā, un diemžēl šī vilšanās neaprobežojas ar Latvijas teritoriju. Lai gan esmu no tiem cilvēkiem, kurus spēj aizraut filosofiskas diskusijas, mani tomēr nedaudz vairāk vilina praktiska darbība un tajā sakņoti pētījumi. Tieši tādēļ ar dziļu cieņu skatos uz "vecajiem labajiem laikiem", kad filosofi bija arī matemātiķi, fiziķi, mūziķi, politiķi un viss cits, kas vien likās viņiem interesants pētījumu objekts. Filosofija bija ne tikai starpdisciplināra, bet gan "daudzdisciplināra", kas pamatoja tās reālo nozīmību. Diemžēl, gadiem ejot, visas šīs filosofijas izpētes jomas ir atdalījušās kā atsevišķas nozares ar saviem pētniekiem, kuriem, diemžēl, lielākoties vairs nav tā visaptverošā pasaules skatījuma, kas vēsturē palikušiem dižgariem. Un pati filosofija ir palikusi plika kā baznīcas žurka, un dažbrīd šķiet, ka tās vienīgās spējas ir atgremot savu vēsturi un atsaukties uz tiem pārējiem - politologiem, sociologiem, semantiķiem, psihologiem, ētiķiem, lingvistiem, matemātiķiem utt.utjp.
Man pietrūkst iespējas būt noderīgai šajā jomā. Bet tiešām noderīgai, vismaz tikpat ļoti, kā tiem, kas Indijā uz graustu jumtiem būvē skolas bērniem, kuriem savādāk nekad mūžā nebūtu iespēja uzzināt, kas ir skolotājs. |
|
|
| |
[1. Apr 2010|11:18] |
|
Mazais brīnumiņš laimīgs un es līdz ar viņu. Nu tik ļoti, ļoti. :) |
|
|
| |
[29. Mar 2010|11:18] |
Vienīgais, kas tiešām šajā situācijā nedaudz grauž, ir tas, ka viss man apkārt ik brīdi kaut kā atgādina par pieteikšanos Iespējamajai misijai, bet šī iespēja ar sakostiem zobiem, gribot vai negribot, jālaiž garām.
Bet mierinu sevi ar domu, ka viens mazs brīnums, ko cītīgi ik dienu mācīt, man tik un tā būs. |
|
|
| |
[17. Mar 2010|14:04] |
|
Lai gan slimot pec būtības nemaz nav forši, to darīt mājās - Siguldā ir tīri patīkami. Cilvēks nevar justies vairāk mīlēts un aprūpēts kā šeit. Manas vēlmes tiek izpildītas pirms tās vēl ir iedomātas. Nu vai nav jauki? :) |
|
|